Pēc neatkarības Latvijas mediju sistēma attīstījās, izmantojot Ziemeļeiropas principus - mediji par politikas jautājumiem centās diskutēt ar lielu sabiedrības daļu, tie ietekmi sakrāja ar cilvēku uzticības palīdzību un pamazām kļuva politiski neatkarīgi, jo komerciāli bija spēcīgi. Patstāvība ļāva izvēlēties politikas uzraudzības pozīciju, nevis atrašanos kādas politiskās grupas paspārnē.
Pašreizējā situācija rāda lielas mediju sistēmas pārmaiņas, patiesībā atgriešanos 90. gadu sākumā. Arī politiski nepiesaistīti mediji, īpašniekiem mainoties, saplūst vai cieši satuvinās ar šauru politisko eliti. Agrāk politiskā saikne bija raksturīga krievu mediju grupai, bet tagad lielu atšķirību nav - gan prese, gan latviski raidošie mediji ļaujas politiķu apskāvieniem. Tiek radīta absurda izvēle: pazust no tirgus vai pieņemt, ka medija uzdevums ir palīdzēt politiķu aktuālo mērķu realizācijā. Publiski piedāvātā informācija vairs nav saistīta ar patiesību, sabiedrības interesēm vai vērtībām, tās aizvieto politiķiem svarīgi vēstījumi. Sistēmā uzzēlis politiskais paralēlisms - mediji aizvieto partijas, jo partiju ideoloģijā valda tukšums. Procesu atbalsta profesionālās vides pašregulācijas trūkums, katrā medijā valdošās «individuālās» profesionālās normas un prakse izslēgt sev nepatīkamus viedokļus. Likumā minētais pienākums medijiem piedāvāt objektīvu un viedokļos daudzveidīgu informāciju tiek saprasts kā lielāka vienas partijas atbalstītāju pulciņa aicināšana studijā vai avīzes lappusēs.
Arī apstulbinoši populārie padzeltenie vai dzīves stila mediji, kas var likties neatkarīgi no politikas, devuši ieguldījumu politiķiem izdevīgu vērtību apkalpošanā. Piekrītu reiz politologa Ivara Ījaba rakstītajam, ka, apdainojot politiķu ģimenes tradīcijas vai iepirkšanās paradumus, sabiedrībai viņi tiek iebaroti kā parasti cilvēki, kuru vājības viegli piedodamas. Politiķu darbības depolitizācija, tās padarīšana par ziņkārīgu ļaužu izklaidi apdraud demokrātijas kvalitāti.
Uzticami, pakalpīgi mediji, kas priekšplānā liek politiķu intereses, sākot ar mazsvarīgu citātu glorificēšanu līdz partiju nepārtrauktai daudzināšanai, izslēdzot citus nozīmīgus viedokļus, pašlaik balsta mediju sistēmas mugurkaulu - smagi saliekušos! Arvien vājākas šajā partiju diriģētu solistu ansamblī ir neatkarīgu raidījumu, sabiedrisko mediju vai atsevišķu žurnālistu balsis. Izeja ir sabiedrisko mediju stiprināšana, nevis dragāšana naudas došanas - nedošanas spēlē, pat iespēja, ka Latvijā varētu būt drukātais sabiedriskais medijs vai multimediāls sabiedriskā medija uzņēmums. Būtiski mainīt arī likumus, padarot pilnīgi caurskatāmu mediju īpašnieku struktūru un īstos labuma guvējus. Ja sabiedrība pieņem mediju satura pakļautību politiskajam pasūtījumam, tad lai skaidri zina, kā labā to piecieš.