Esam jau ziņojuši, ka politisko partiju finansēšanas koncepcija paredz trīs politisko partiju finansēšanas variantus. Pirmajā variantā paredzēta pašreizējās partiju finansēšanas sistēmas problēmu novēršana, nepiesaistot valsts finansējumu. Savukārt abos pārējos variantos tiek piedāvāts partijas finansēt no valsts budžeta - vai nu daļēji (60% apmērā) apmaksājot priekšvēlēšanu aģitācijas izvietošanai nepieciešamo raidlaiku, vai arī papildus piešķirot ikgadēju valsts dotāciju konkrētiem partiju administratīvajiem izdevumiem (proporcionāli balsotāju skaitam – 50 santīmus par katru iepriekšējās parlamentārās vēlēšanās iegūto balsi).
Darba grupas vadītājs ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka vietnieks Alvis Vilks. Viņš norādīja, ka koncepcijas mērķis ir mazināt politisko partiju atkarību no šaura finansētāju loka, tāpēc KNAB atbalsta trešo variantu.
Politologs Jānis Ikstens diskusijas laikā pauda, ka viņš atbalstītu otro variantu ar nosacījumu, ka tiek ierobežots priekšvēlēšanu reklāmu apjoms - nevis trīs dienas pirms vēlēšanām, bet vismaz divas, trīs nedēļas. J.Ikstens arī uzsvēra, ka “nav empīrisku pierādījumu tam, ka valsts dotācijas atrisinās partiju atkarību no finansētājiem, tāpēc tikai reklāmu ierobežojumi var mainīt partiju atkarību”. “Pati par sevi naudas investīcija ir bezjēdzīga,” tā uzskata J.Ikstens, komentējot iespēju partijas finansēt no valsts budžeta.
Providus pētnieks Valts Kalniņš ir pārliecināts, ka valsts finansējums radīs pretsvaru privātajam finansējumam. Lai arī V.Kalniņš norādīja, ka trešajā risinājumā nav minēti reklāmu apjomu ierobežojumi, tas, viņaprāt, ir administratīvi saprātīgākais.
Savukārt, ministru prezidenta I.Godmaņa (LPP/LC) padomnieks juridiskajos jautājumos Eduards Ikvilds asi norādīja, ka koncepcija nerisina problēmas, kā “piesaistīt sabiedrisko līdzdalību”.
“Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK (TB/LNNK) pārstāvis Jānis Tomels vērsa uzmanību uz to, ka apvienība esot par valsts finansējumu politiskajām partijām, bet “svarīgi izstrādāt, kā notiks finansēšana un finansējuma tērēšana”. J.Tomels uzsvēra, ka jākontrolē esot ziedošana, taču to nevajadzētu ierobežot.
Arī LSDSP politiķis Jānis Dinēvičs uzskata, ka politiskām partijām vajadzētu būt finansētām no valsts. J.Dinēvičs uzdeva jautājumu – kas ir primārs – kvalitatīva politika vai finansējums no valsts budžeta? Pēc viņa teiktā, “diezin vai bez valsts budžeta tiksim pie kvalitatīvas politikas”.
Savukārt, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) pārstāvis Staņislavs Šķesters uzskata, ka valstij no budžeta daļēji būtu jāfinansē politiskās partijas, taču jautājums esot par samērību, cik daudz līdzekļu valsts var atļauties, lai ietekme no ziedotājiem būtu minimāla.
Pilsoniskās savienības (PS) pārstāve Anna Seile pauda atbalstu valsts finansētām partijām, ja vien precīzi tikšot noteikts, kādiem mērķiem finansējums tiks piešķirts. Viņa arī norādīja uz nepilnību politisko partiju finansēšanas koncepcijā, kur neesot norādīts, pēc kāda principa tiks finansētas apvienības.
Tautas partijas (TP) Māris Krastiņš uzskata, ka “esam fokusējušies uz kvalitatīvu politiku un partiju finansēšanu”, taču neesot skaidrs, kādā veidā nauda sekmēšot partiju pozitīvu attīstību.
Savukārt Jaunā laika (JL) pārstāvis Artis Kampars kritiski norādīja, ka KNAB ir tas, kam vairāk par visu vajagot šo koncepciju, un A.Kampars pauda cerību, ka tāds svarīgs jautājums kā trešo personu definēšana, tiks atrisināts pusgada laikā bez koncepcijām un citām lietām, kas prasa plašas debates.