Pēc Ījaba teiktā, abu amatpersonu runas atbildušas ne visai optimistiskajam periodam Latvijas vēsturē. Ne viens, ne otrs no runātājiem nepārcenties un nav mēģinājis uz kādu novelt atbildību par politiskajām kļūdām, kā arī nav bijis nekā īpaši atmiņā paliekoša, piemēram, ieteikumi gludināt bikses vai mācīties angļu valodu.
Pozitīvi bijis tas, ka prezidents un premjers runājuši par tautas pašapziņas atgūšanu, jo Latvijas tauta to patlaban ir zaudējusi, uzskata Ījabs. Labi arī esot, ka neviens no viņiem nav mēģinājis iestāstīt, ka sabiedrība ir pati vainīga savās problēmās, kā tas gadījies iepriekšējās amatpersonu runās saspīlētos brīžos.
Politologs norādīja, ka Dombrovskim, kurš nekāds dižais orators neesot, piestāv runāt par ekonomiku, ko viņš arī darījis. "Pieņemu, ka sabiedrība pamazām sāk pierast pie šāda komunikācijas stila," sacīja Ījabs.
Pēc viņa domām, premjera runa uztverama normāli, jo Dombrovskis, kuram runāšana nav stiprā puse, runājis par ekonomiku, ko pats labi pārzina.
Savukārt Zatleram savā amatā šis esot jau ceturtais Jaunais gads un viņš jau sācis iegūt "viedā sirmgalvja imidžu". Ījabs arī atzīmēja, ka Zatlers savās runās sācis smaidīt.
Pēc politologa domām, Valsts prezidenta runa bijusi diezgan bezsaturiska, bet tomēr pozitīva. No runas gan "kritis ārā" tajā pieminētais ārzemēs dzimušo bērnu pilsonības jautājums, kas pārsteidzis, jo attiecoties uz rīcībpolitiku.