Enerģētiskie mīti

Aizvien lielāku vērību enerģētikas problēmām pievērš Eiropas Savienība (ES), kurai jārisina vēl vairāki uzdevumi šajā nozarē - atkarības mazināšana no Krievijas energoresursiem un atjaunojamo energoresursu plašāka izmantošana. Pēdējo gadu laikā Eiropas Savienība šiem jautājumiem pievērsusies ne tikai nozares speciālistu, bet arī visaugstākajā politiskajā līmenī, ņemot vērā, ka Krievija bieži vien ir gatava energoresursus izmantot kā politiskā spiediena instrumentu. Tomēr īpaši nopietni izaicinājumi enerģētikas nozarē ir Latvijai. Jāpārvar okupācijas gados izveidojusies enerģētiskā atkarība no Krievijas, jārisina elektroenerģijas jaudu samazināšanās problēma pēc Ignalinas AES slēgšanas, turklāt iekļaujoties mūsu valstij piešķirtajās visai mazajās CO2 izmešu kvotās. Diemžēl jāatzīst, ka daļa mūsu valsts politiķu, žurnālistu un NVO pārstāvju (Diena, 4.IV 08., Sandis Šrāders Latvijas enerģētikas risinājums ir nacionālās drošības jautājums) nopietnu situācijas analīzi enerģētikas nozarē ir aizstājuši ar pašu radītiem vienveidīgiem mītiem - "Latvijas vienīgais glābiņš ir ogļu elektrostacija" un "TP vēlas palielināt Latvijas enerģētisko atkarību no Krievijas". Tomēr pietiek kaut cik nopietni iedziļināties pašreiz piedāvātajās alternatīvās, lai saprastu, ka šāda mitoloģizēta domāšana ekonomiskajos jautājumos ir nevietā. Pasaulē pamazām atkal popularitāti atgūst kodolenerģijas izmantošana elektrības ieguvei, kas, ievērojot jaunākos starptautiskos standartus, nerada apkārtējās vides piesārņojumu. Tāpēc daudzas valstis apsver jaunu AES būvēšanas nepieciešamību. Neapšaubāmi pozitīvi ir vērtējama ideja par Baltijas valstu un Polijas kopīgu AES celtniecību. Tomēr šis projekts nevar atrisināt problēmas, kas mūsu valstij drīzumā var rasties elektroenerģijas jaudu samazināšanās rezultātā. AES projekta saskaņošanā vēl ir daudz neatrisinātu jautājumu minēto četru valstu starpā. Arī to veiksmīgas atrisināšanas gadījumā jaunās atomelektrostacijas izbūve un tās darbības uzsākšana aizņems ilgstošu laika periodu. Ir skaidrs, ka Latvijas tautsaimniecībai nepieciešamo elektroenerģijas jaudu nodrošināšanai tuvākajā laikā jāizvērtē gāzes un cietā kurināmā elektrostaciju celtniecības iespējas. Turklāt tas jādara rūpīgi izanalizējot faktus, nevis a priori pieņemot vienu vai otru risinājumu par vienīgo iespējamo. Nevar neatzīt, ka ogļu spēkstacijas būvniecības priekšrocība ir jau sākotnēja iespēja izmantot samērā plašu kurināmā piegādātāju loku, tādējādi mazinot energoatkarību no Krievijas. Diemžēl ar šo vienu priekšrocību ogļu pozitīvo pušu saraksts arī beidzas. Nāk problēmas. Kā iekļauties Latvijai atvēlētajās CO2 izmešu kvotās? Vai valstij būs jāpērk papildu kvotas, un kas par to maksās? Ko iesākt ar lielo izdedžu daudzumu un to radīto vides piesārņojumu? Cik lielā mērā visu minēto faktoru ietekmē paaugstināsies elektroenerģijas tarifi, un kā tas ietekmēs inflāciju? Nav izprotama arī ogļu elektrostacijas piekritēju negatīvā nostāja pret mūsu pašu energoresursa - kūdras - izmantošanu elektroenerģijas ražošanā. Galu galā pašu resursa izmantošana taču visvairāk mazinātu valsts energoatkarību. Tālāk pievērsīsimies gāzes elektrostacijas pozitīvajām un negatīvajām pusēm. Neapšaubāmi plusi ir ievērojami mazāks vides piesārņojums gan izmešu ziņā, gan izdedžu neesamība, lētākas izmaksas un ātrāki ekspluatācijas uzsākšanas termiņi (TEC-2 400 MW energobloks). Pirmajā mirklī kā ļoti būtisks gāzes izmantošanas mīnuss šķiet iespējamā energoatkarības no Krievijas palielināšanās. Vai šī problēma ir nenovēršama? Patiesībā ir iespējams šo potenciālo gāzes pielietošanas mīnusu pārvērst par plusu. Risinājums ir sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecība. Pasaulē ir pietiekami labi attīstīts sašķidrinātās gāzes tirgus, izmantojot pārvadājumus ar tankkuģiem. Izbūvējot sašķidrinātās gāzes termināli, Latvija iegūtu iespēju importēt gāzi no visai plašajām ieguves vietām Ziemeļjūrā (Norvēģija, Lielbritānija). Turklāt jāatceras, ka aizvien vairāk pilnveidojas Eiropas Savienības un Vidusjūras baseina valstu ekonomiskā sadarbība, kas nākotnē varētu dot pieeju arī Lībijas un Alžīrijas gāzei. Ņemot vērā šos faktus, kļūst skaidrs, ka īstenībā daudz nozīmīgāks Latvijas enerģētiskās neatkarības garants būtu nevis ogļu spēkstacijas celtniecība, bet gan sašķidrinātās gāzes termināļa izbūve. Protams, ir arī vēl daži citi Latvijas enerģētikas attīstībai būtiski faktori. Pirmkārt, tā ir taupīgāka un racionālāka elektroenerģijas izmantošana - process, ko cenšas veicināt visas attīstītās pasaules valstis. Otrkārt, gāzes izmantošanas pretinieku tik bieži kritizētās Dobeles gāzes krātuves attīstība. Jāņem vērā, ka gāzes krājumi Dobeles un Inčukalna krātuvēs ir resurss, kas padara Latviju mazāk atkarīgu no īslaicīgiem politiskiem vai ekonomiskiem saasinājumiem. Treškārt, sarunu turpināšana par starpsavienojumu ar Zviedriju. Taču nav nopietna dažu politiķu vēlme ierakstīt šo iespējamo starpsavienojumu valdības dokumentos kā notikušu faktu. Diemžēl ne Latvijas Saeima, ne valdība ar savu lēmumu nevar piespiest Zviedriju šādu starpsavienojumu veidot. Energoresursu piegādātāju dažādība un enerģētiskās atkarības no Krievijas mazināšana ir nozīmīgs stratēģiskais mērķis gan Latvijai, gan Eiropas Savienībai. Taču jāsaprot, ka to var īstenot nevis atkārtojot primitīvus un politizētus pieņēmumus, bet gan ņemot vērā pasaules energoresursu tirgus tendences un Latvijas ilgtspējīgas attīstības intereses.