Pašlaik mēs vēl īsti neapzināmies mērogus, kādos sākusies daudzu uzņēmumu darbības sašaurināšana, darbinieku algu iesaldēšana, kam, saglabājoties augstai inflācijai, neapšaubāmi būs ļoti sāpīgas un tālejošas sekas, kā arī strādājošo atlaišana. Taču, domāju, nevar būt šaubu — Latvijas ekonomikā notiekošais liecina, ka mūsu valstī investīciju piesaiste un sekmīga apguve pašlaik ir kļuvusi par neapšaubāmu prioritāti, jo var būtiski palīdzēt apturēt tautsaimniecības attīstības bremzēšanās tendenci.
Pirmkārt, ir skaidrs, ka attīstības veicināšana ir valdības un pašvaldību primārais uzdevums, un pat taupības režīma apstākļos nav pieļaujama budžeta līdzekļu samazināšana perspektīviem investīciju projektiem. Otrkārt, nepieciešama ļoti aktīva rīcība ārvalstu investīciju piesaistei, atbalsts cilvēkiem un uzņēmumiem, kuri ir gatavi ieguldīt naudu Latvijas tautsaimniecībā.
Diemžēl dažos aizvadītajos "treknajos" gados ne reizi vien ar vieglu roku esam ļāvuši aiziet investoriem nevis palīdzot novērst projektu nepilnības, bet vairāk vai mazāk atklāti dažādu iemeslu dēļ demonstrējot neieinteresētību un provocējot investoru lēmumu pieņemšanu par investīciju ieguldīšanu citās valstīs un citos reģionos. Šobrīd attieksme — mēs negribam, ka šeit kaut ko būvē, meklējiet vietu kaut kur Latgalē, jo tur ražotne vairāk nepieciešama, — vairs nav pieļaujama. Īstermiņa investori — spekulanti ar visu savu naudu no Latvijas nekustamo īpašumu tirgus ir projām; jautājums — kas nāks vietā un kā panākt, lai kāds tiešām nāktu.
Šajos apstākļos jo īpaši svarīgi ir izmantot ikvienu iespēju Eiropas Savienības (ES) līdzekļu piesaistei un tos precīzi, paredzētajos termiņos un efektīvi izmantot. Ekonomiskās krīzes laikā nespēja apgūt pieejamos līdzekļus vai — vēl ļaunāk — procedūras un termiņu neievērošana, kā rezultātā ES institūcijas galarezultātā nolemj neatmaksāt Latvijas jau ieguldītos līdzekļus, ir nepiedodama izšķērdība.
Pirms pāris gadiem straujās ekonomiskās attīstības laikā Eiropas Savienības naudas ienākšana Latvijā bieži vien tika uztverta kā viens no inflāciju veicinošiem faktoriem, savukārt šobrīd cilvēki skaidrāk pārliecinās, ka, efektīvi izmantota, tā kļūst par visas ekonomikas attīstības dzinuli. Domāju, ka Eiropas Savienības Kohēzijas fonda projekts Ūdenssaimniecības attīstība Rīgā, kuram pašlaik tiek īstenota trešā kārta un par kuru es esmu lietas kursā līdz sīkākajām detaļām, labi ilustrē ieguvumus — kā tautsaimnieciskos, tā sociālos.
Pirms vairāk nekā pieciem gadiem eksperti konstatēja, ka aptuveni 50% Rīgas pilsētas ūdensvada un kanalizācijas tīklu ir avārijas stāvoklī un tiem nepieciešana steidzama rekonstrukcija. Pateicoties precīzam SIA Rīgas ūdens speciālistu izstrādātam projektam, 2005.gada decembrī tika parakstīts Eiropas Komisijas lēmums par naudas piešķiršanu. Ieplānotie darbi ir jāpabeidz līdz 2009.gada 31.decembrim. Projekta ietvaros jau notiek vai tiks realizēta maģistrālo ūdensapgādes cauruļvadu rekonstrukcija Brīvības ielā, jauna Hanzas ielas kanalizācijas kolektora būvniecība, pašteces kanalizācijas kolektora izbūve Lielirbes ielā un Kalnciema ielā līdz Dreiliņu ielai, ūdensapgādes tērauda cauruļvadu rekonstrukcija Maskavas ielā pie Dienvidu tilta, dzelzsbetona kanalizācijas cauruļvadu rekonstrukcija Ķengaraga krastmalā, Vesetas, E.Melngaiļa, Ezera ielā, sadzīves kanalizācijas sistēmas izbūve Ropažu ielā, ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu paplašināšana Šampēterī un Dārzciemā, kā arī citi vērienīgi darbi, kuru kopējās izmaksas plānotas vairāk nekā 69,2 miljonu eiro apjomā. 85 procenti izmaksu ir Eiropas Savienības Kohēzijas fonda finansējums, kurš nav jāatmaksā, bet pārējais — Rīgas domes un Rīgas ūdens finansējums.
ES līdzekļi ne tikai ļauj uzlabot centralizētās ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumu kvalitāti Rīgā, palielināt ūdensapgādes sistēmas drošību, samazināt ūdens zudumus sadales tīklā, bet dod arī darbu celtniekiem un citiem speciālistiem, kā arī būtiski atvieglo pašvaldību budžeta noslogojumu. Ja šī Eiropas Savienības nauda netiktu piesaistīta, līdzekļus tīklu remontiem, visticamāk, nāktos sagādāt, ievērojami paaugstinot tarifus, kuri Rīgā joprojām ir vieni no zemākajiem starp Eiropas Savienības pilsētām. Šis projekts nav nelietderīga līdzekļu "noēšana", bet gan vistiešākais ieguldījums pilsētas un valsts attīstībā.
Diemžēl ikviena liela projekta realizācija rada zināmas neērtības iedzīvotājiem, šajā gadījumā — transporta kustības ierobežojumus darbuvietās, īslaicīgus ūdens spiediena zudumus un dzeramā ūdens saduļķošanos. Tas rada cilvēku pretestību — nu kāpēc gan visi darbi jādara uzreiz, vai tad nebija citas iespējas? Savukārt te parādās apstāklis, kas mūsdienu apstākļos jāņem vērā ikvienam: "vieglā nauda" no Latvijas ir prom ja ne uz visiem laikiem, tad vismaz uz ilgāku periodu. Savukārt jebkuri citi līdzekļi — vienalga, valstiski vai privāti — nāk kopā ar noteiktiem nosacījumiem, ko racionālu iemeslu dēļ izvirza šo līdzekļu piešķīrēji vai īpašnieki.
Arī, realizējot ES Kohēzijas fonda finansētos projektus, nākas ievērot nosacījumus, kā to nosaka naudas devējs. Paredzētie darbi ir veicami straujos tempos un pabeidzami konkrētos termiņos. Piemēram, lai līgumā paredzētajā laikā pabeigtu simtgadīgā ūdens kolektora nomaiņu Brīvības ielā, nepieciešams veikt darbus visā posmā.
Citu variantu nav, un, neiedziļinoties tehnoloģiskās detaļās, teikšu, ka šādi nosacījumi rada nepieciešamību jebkurā objektā strādāt, izmantojot modernas tehnoloģijas, piemēram, tā saucamo beztranšeju metodi, kas ļauj nerakt tranšejas visas ielas garumā, bet izmantot tikai būvšahtas, pa kurām tiek ievietotas jaunās caurules.
Mūsu pieredze liecina, ka piesaistīto Eiropas Savienības līdzekļu ieguldīšana lielos projektos ir efektīva, dod acīmredzamus rezultātus un ļauj atrisināt būtiskas problēmas ilgam laikam. Domāju, ka šāda naudas izlietošana ir daudz perspektīvāka nekā līdzekļu sadrumstalošana daudziem sīkiem projektiem, to atvēlēšana konferencēm, semināriem un izglītojošiem pieredzes apmaiņas braucieniem, kuru atdevi ir grūti izmērīt un kuru administrēšana arī prasa būtiskas izmaksas.
Iespējams, krīzes apstākļos, plānojot turpmāko ES līdzekļu pieprasījumu un izlietošanu, jāpārskata ne tikai viens vai otrs projekts, bet arī Eiropas Savienības līdzekļu izmantošanas stratēģija, nosakot jaunas prioritātes. Tāpat svarīgi apsvērt iespēju rast līdzekļus, lai kompensētu jau apstiprināto projektu sadārdzināšanos, un mums nenāktos atteikties no investīcijām, kuru mērķis ir stimulēt valsts attīstību un arī risināt jautājumus ar sociālu atskaņu ne tikai šodienai, bet ar desmitu gadu skatienu nākotnē.