FOTO: Atlūgumus iesniedz vairāki "Dienas" žurnālisti

Tralmaka kļūda: pārāk labi darbiniekiem maksājis, ja tie varējuši atļauties veikt uzkrājumus un dižķibeles laikā pamest darbu...

"Diena "jau gadu ir švaka un plāna avīzīte par 55 saņiem (ar vai bez Nellijas)... Nellija gada laikā neko grandiozu kvalitatīvās žurnālistikas labā "Dienā" nav paveikusi... neko viņa nav pacēlusi, drīzāk gremdējusi... Piekritu viedoklim, kāda starpība, kas īpašnieks, ja neietekmē redakcijas darbu. Laikam labu algu Nellija saņēmusi, un noguldījusi labos depozītos ja dižķibeles laikā var atļauties atpūsties, kad aukstā ziema pie sliekšņa...

viņi bija to pelnījuši.

Iemesls esot tāds, ka nav zināms, kas ir īpašnieki un tamdēļ nav iespējams normāli strādāt. Tb jāsaprot, ka kad žurnālists skaidri nezina, kas viņam jāslavē (maizes tēvs/māte) un kas jālamā (maizes tēva/mātes idejiskais/ekonomiskais ienaidnieks), viņš nevar normāli strādāt, viņam trīc roka un nerakstās materiāls. Ja nu uzraksta kaut ko tādu, kas bosiem nepatīk? Stress nepajokam. Tad, protams, jāiet prom.

Atlūgumu aiziet no laikraksta Diena iesniedzis mākslinieks un karikatūrists Ernests Kļaviņš. ------------------- Atbaidoši riebīgs, nelatvisks stils tam Kļaviņam, paldies Dievam, ka viņš ir prom! :(((

jauni fakti par dienas parnjemshanu

"Diena" ir mirusi - latvijai, pasaulei. Zīmīgi - ir noslēdzies kāds aplis, cikls. Tā tas notiek. Tie, kas sauksies "Diena", vairs nebūs tā avīze - kaut kas nolēpumā tīts, maskots, netīrs, vardarbīgs, negodīgs, sliktu nodomu vadīts, manipulējošs, propagandējošs - KAM NEVAR UZTICĒTIES!!! REPUTĀCIJU ZAUDĒJIS! KĀ DAUDZI ŠODIEN - sākot ar valsti, politiķiem un beidzot ar alkātību pārņemtiem biznesmeņiem uz augstskolām (RSEBA,SARS programa), kas atražo tādus pašus - slinkus, melīgus,zemu IQ, intrigantus, kam ētika ir netulkojams svešvārds. Tāpēc mēs Latvijā esam tur, kur esam.

ne jau tralmaks ir pie vainas, īpašnieks pārdeva nerentablu biznesu un čau! tralmks ir peška visam pa vidu ne viņš īpašnieks ne lēmējs, ja grib saglabāt amatu tad lai lokās kā māk!

Vakar televīzijā uzzinot šīs satraucošās ziņas-nobira asara, sirds sažņaudzās-skumji..... Agrāk taču bijam visi vienoti-gājām Baltijas ceļā, aizsargājām Rīgu no Omoniešiem, un vēl daudzas citas lietas roku rokā paveicām viena mērķa vadīti-Latvijas un mūsu labā!!! Bet kas notiek tagad? Tās vērtības, dēļ kurām cīnījāmies un arī izcīnījām-viena pēc otras sabrūk-to skaitā arī Diena. Lai ko neteiktu "smīkņātāji" -Dienai bija Latviska garša! Tāda īsteni patriotiska nostāja saglabājās līdz pēdējam brīdim, bet.....nu jā....skumji... Tomēr-kā saka visa beigas ir kaut kā sākums!!! Turieties vēl palikušie!!!! Jūs tagad īpaši uzmanīs un pētīs (ka tik kaut ko lieku neuzzin vai neizstiepj no redakcijas)! Un "Ne-Dienīši"-Jums vēlu īpašu izturību, (ņemot vērā Tralmaka jau veiktās sankcijas, pieļauju ka "kratīšana" vēl nav beigusies) Un noslēgumā-lai ātrāk dienas gaismu ieraudzītu jauns, latvietisks, demokrātisks mēdijs!!!! Es par Jums!!!!!!!!!!!!! Megy! With love...

kāpēc tieši šie žurnālisti uzskata, ka bez viņiem nav neatkarības un objektivitātēs? Manuprāt, pērkamāku žurnālisti par Ingu Spriņģi gūti atrast...

Viena patīkama ziņa! Būs jāpasūta šis laikraksts, jo beidzot ir cerības, ka pasūtījumu rakstu laiki ir beigušies un Diena vairs nebūs dzeltena!!!

Šis ir divkājaino miskastes runču dzīru laiks (lai neapvainojasčetrkājainie draugi!), un viņiem diemžēl ir ļauts nekontrolēti vairoties :(.

Te jau nav tie ideloģiskie principi svarīgi,nu po,ka sorosa cukurfabriku likvidē vai ko,kam nepatīk šitie geji un pareizi,ka nepatīk,un viss pārējais,bet tāpēc jau nav jānolaiž uz grunti uzņēmumu.Protams,ka diena un la vienīgie divi tur relatīvi samaksāti,tomēr brīvdomīgi,kā nu katrai lasītāju tautai patīk,ņēmās-to pašu zvirbulēna piesaukto egli nenopirksi un citus arī.Nu ir tak patīkami - Nele Ločmele sorosiste,strīdamies,bet nu tīra,virdžīna jaunava.Diezgan bēdīgi.

Jauno īpašnieku mājas lapa ir GRAUJOŠA!

pārkopē: Meklējot Džonatanu Roulandu Oktobris 9, 2009 Rita Ruduša, Dienas bijusī žurnāliste Londonā Neesoši telefona numuri, skrējiens pa ļaužu pilno Oksfordstrītu, nervozas sekretāres, nenotikusi tikšanās – Dienas jaunā īpašnieka pēdu dzīšana atgādina spiegu filmu. Uzdevums pirmajā acu uzmetienā šķiet ļoti vienkāršs – jāsameklē Nedela S.A. preses relīzē minētais Džonatans Roulands (relīzes samocītā valoda būtu pelnījusi atsevišķu aprakstu, bet lai nu paliek) un jāuzdod daži vienkārši jautājumi. Sakiet, kas ir juridiskā persona, kam pieder Diena, Roulanda kungs, parādiet īpašuma tiesības apliecinošus dokumentus, Roulanda kungs, un paskaidrojiet, kurā brīdī un kādēļ jums radās interese par Dienu. Ak jā, un pastāstiet, lūdzams, kāda ir jūsu vīzija par Dienas attīstību. AS Diena valdes priekšsēdētājs Aleksandrs Tralmaks ir tik pretimnākošs, ka redakcijas vadībai iedod Džonatana Roulanda vizītkarti. Lūdzu, zvaniet. Zvanu ar’. Tikai, ziniet, tāda numura nav. Londonā vispār nemēdz būt desmitciparu numuru. Varētu pieņemt, ka uzņēmums, kuram bez biroja Gērnsijas salā ir arī birojs Londonas centrā, zina, cik skaitļiem ir jābūt vizītkartes kontaktinformācijas sadaļā, lai pa tajā uzrādīto telefonu varētu kādu sazvanīt. Labi, iesim pa apkārtceļu – Blackfish Group ir mājas lapa internetā. Primitīva, pirmās paaudzes interneta garā veidota lapa, kas faktiski ir kā ziņojumu dēlis – nekādu klikšķu iespēju, tikai ducis teikumu par to, kas ir Blackfish Group un kur to atrast. Ir arī telefoni ar pareizu ciparu skaitu. Zvanu. Atbild sekretāre – nē, nē, ar Roulanda kungu nevar runāt, viņš ir sapulcē. Pie sevis nosmejos, jo tonis un teksts ļoti atgādina Maskavas korespondentes laiku agrīnajos deviņdesmitajos, kad Krievijas amatpersonu sekretāres uz lūgumiem savienot ar priekšnieku vienmēr atbildēja tieši tādiem vārdiem. „Kad viņu varēs sazvanīt?” jautāju Blackfish sekretārei. „Nemāku teikt, bet atstājiet savu telefona numuru, viņš jums noteikti atzvanīs.” Laikraksta Diena nosaukums man jānosauc pa burtiem trīs reizes no vietas: „dī-ai-ī-en-ei”. Ir aizdomas, ka nekāda atzvanīšana nenotiks, tādēļ jābrauc uz Blackfish biroju. Bailēs, ka Roulanda kungs var izdomāt doties pēkšņā komandējumā, teiksim, uz Gērnsiju, no metro pārvietojos lielākoties skriešus. Pie pieturas Oxford Circus tas ir īpaši grūti izdarāms, jo daudzgalvainais pūlis lēnām spraucas pa ļoti šauru ietvi, kuras malās notiek remontdarbi. „Sorry, sorry, excuse me, I’m sorry,” murminu, spiežoties cauri ļaužu sienai. Nonāku pie Savile Row – slavenās Londonas skroderu ielas, kur top baņķieru nevainojamie uzvalki. Ielas galā, neuzkrītošā, pelēkā ēkā ar lielu uzrakstu ‘IZĪRĒ BIROJUS‘ patiešām atrodu Blackfish. Askētiskā foajē mani sagaida sekretāre – pie kā jūs, vai jūs kāds gaida. Viņa telefoniski sazinās ar kolēģi citā telpā: „Šeit ir kāda sieviete no Latvijas” un tad piebilst pusčukstā: „žurnāliste”. Pēc brīža no stūra iznirst acīmredzami satraukta sieviete. „Kādēļ jūs atnācāt, es taču teicu, ka jums atzvanīs.” Es, laipni smaidot, skaidroju, ka ir piektdienas pēcpusdiena, visi grib doties mājās un esmu pārliecināta, ka Roulanda kungs grib ar mani aprunāties pēc iespējas ātrāk, lai lasītāji Latvijā iegūtu nepastarpinātu informāciju. Pasniedzu vizītkarti un ievēroju, ka pretī nesaņemu neko. Mūsu dialogs turpinās vairākas minūtes un pamanu, ka uz sievietes pieres izspiežas pāris sviedru lāses. Viņa apgalvo, ka Roulanda kungs patlaban ir pusdienās un noteikti, noteikti, noteikti man atzvanīs un mēs varēsim sarunāt tikšanos. Pēc 15 minūšu klīšanas pa apkaimi patiešām atskan telefona zvans – tas nav Roulanda kungs, bet satrauktā sekretāre, kura sola, ka piecos man zvanīs Roulanda kungs un mēs varēsim par tālāko ar viņu vienoties. Nolemju neriskēt braukt uz mājām, lai neiestrēgtu sabiedriskajā transportā (labi vien ir, jo vēlāk uzzinu, ka vilcieni kavējās). Norunāto laiku sagaidu netālu esošajā viesnīcā Temzas krastā, kur komandējuma laikā uzturas no Rīgas iebraucis draugs. Dzeram tēju, runājam par žurnālistikas nākotni Latvijā un es gaidu norunāto zvanu. 17.05 tas patiešām atskan. Bet „tālākais” nenotiek – persona, kas man zvana un dēvē sevi par Džonatanu Roulandu, kategoriski atsakās satikties un parādīt īpašumtiesības apliecinošus dokumentus. „Absolutely not”. Mūsu saruna ir kā polka uz karstas grīdas – daudz lēkāšanas, bet pilna pēda pie grīdas tā arī netiek pielikta. Nopirkāt? Jā, nopirkām. Varat parādīt dokumentus? Nē, nekādā gadījumā. Kad iesaistījāties procesā? Kaut kad jūlijā. Kādēļ investējāt Latvijā? Mums patīk izaicinājumi. Kāda ir jūsu vīzija? Mums tādas nav. Vai jūs esat informēts principiālajām nesaskaņām starp Aleksandru Tralmaku un redakcijas vadību? Jā esmu, zinu, ka bija atlūgumi, negribu tajā iesaistīties. Kad vienus un tos pašus jautājumus atkārtoju vairakkārt cerībā saņemt izvērstāku atbildi, pretī atskan telefonisks pliķis: „Jūs droši vien nesaprotat angļu valodu…”. Nodancojuši ceturtdaļstundu un nenonākuši pie taustāma rezultāta, noliekam klausuli. Tēja ir atdzisusi un ārā sācis līt. Es iejūku braucēju pūlī – lai tiktu uz mājām, jāmet milzīgs loks cauri Rietumlondonai, jo mana līnija ir slēgta. „Due to a person under a train” – bezkaislīgā balsī paskaidro metro darbiniece.