Tā domā bijušais Saeimas deputāts Jānis Lagzdiņš. V. Zatlers ir pārliecināts, ka līdz ar parlamenta nomaiņu un viņa vadītās Reformu partijas izveidošanu ir sākušās labas pārmaiņas Latvijas politikā.
Taču Zaļo un Zemnieku savienība, no kuras saraksta ievēlētais Andris Bērziņš kļuva par Valsts prezidentu, "iegūstot prezidenta amatu, samaksāja ar vietu valdībā". ZZS, visticamāk, to saglabātu, ja nebūtu izveidota Zatlera Reformu partija un priekšvēlēšanu laiks neiezīmētos ar sarkanajām līnijām pret oligarhiem, uzskata V. Zatlers. ZZS prezidenta vēlēšanu dienā neesot domājusi, kas būs pēc laika, – daudziem bijis aizvainojums, kas arī noteicis attieksmi balsojumā, apgalvo Augusts Brigmanis. Ir politiķi, kuri domā – ja V. Zatlers paliktu Rīgas pilī otru termiņu, pēc ārkārtas vēlēšanām viņš mudinātu valdībā aicināt Saskaņas centru. Tā bija arī viena no prezidenta vēlmēm sarunās ar Saeimas priekšsēdi Solvitu Āboltiņu un premjeru Valdi Dombrovski (Vienotība), tiekoties nu jau vēsturiskajā 28. maijā pirms gada. SC kā sabiedroto viņš redzēja arī pēc 11. Saeimas vēlēšanām.
V. Zatlers bija Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas direktors, kad 2007. gada 22. maija vakarā Aigara Kalvīša (TP) vadītā koalīcija viņu pieteica kā Valsts prezidenta kandidātu pēc deviņām dienām gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Kad toreiz žurnālisti vaicāja, vai V. Zatlers pieļauj Saeimas atlaišanu, viņš atbildēja: "Tas ir iespējams tikai tad, ja Saeima vairs nav lemttiesīga. Ir jāvadās nevis pēc emocijām, bet tikai pēc Satversmes." Oficiāli kā V. Zatlera izvirzītāji togad bija ārsti Jānis Birks (TB/LNNK) un Jānis Zaržeckis (LPP), kas viņu pavadīja arī vēlēšanu dienā. Taču prese topavasar rakstīja, ka V. Zatlers izraudzīts ne bez oligarhu ziņas – vismaz viens no ietekmīgajiem cilvēkiem – Andris Šķēle (TP)– šim lēmumam esot stāvējis ļoti tuvu. V. Zatlers savukārt oligarhu ietekmi neesot jutis un bijis pārliecināts, ka arī nejutīs, jo "Latvija ir pārāk maza, lai mēs runātu par oligarhiem".
Pēc četriem gadiem 28. maija vakarā V. Zatlers saprata, ka vienīgais veids, kā cīnīties ar oligarhu varu, ir aicinājums tautai lemt par Saeimas atlaišanu. Viņš lēmumu pieņēmis vienīgi pats, izvērtējot pēdējo stundu tikšanās un dažu dienu notikumus, kā pirmo nosaucot Saeimas lēmumu nedot atļauju veikt kratīšanu Aināra Šlesera (LPP/LC) dzīvesvietā, kurš apgalvo, ka kratīšana joprojām nav bijusi un saredz notikušajā politisku ieinteresētību. Taču tehniski šāda lēmuma sagatavošana nav iespējama dažu stundu laikā un vienatnē. Zinātāji pieļauj, ka juridiski tas bija sagatavots jau 2009. gada pavasarī, ja toreiz Saeima būtu atteikusies pildīt Valsts prezidenta ultimātu pēc 13. janvāra notikumiem, kad notika grautiņš Vecrīgā. Tagad atlika tikai Rīkojumu nr. 2 izņemt no atvilktnes.
Dažas dienas vēlāk Saeimai vajadzēja balsot par V. Zatlera atkārtotu ievēlēšanu amatā. Atšķirībā no 2007. gada neviens politiskais spēks nesolīja nodrošināt vairākuma atbalstu, kā to pirmoreiz garantēja A. Kalvītis, kurš toreiz teica: "Nešaubos, ka Valdis Zatlers būs labs prezidents. Ja viņam labi veiksies, visai Latvijai labi veiksies." Tas, ka Vienotība šādu atbildību neuzņēmās, jau bija zīme, ka V. Zatleru varētu arī neievēlēt, vēl jo vairāk tāpēc, ka otra koalīcijas partija ZZS piedāvāja alternatīvu kandidātu. V. Zatlers apgalvo, ka viņa rīkojums ar prezidenta vēlēšanām nav bijis saistīts, bet daļa politiķu ir pārliecināti – ja būtu pārliecība par atkārtotu ievēlēšanu, viņš Saeimu neatlaistu.
Kāds bijušajam prezidentam tuvu stāvošs cilvēks jau 2011. gada ziemā pēc tincināšanas, kad V. Zatlers paziņos par gatavību kandidēt atkārtoti, privātā telefona īsziņā rakstīja: "Tak, nomierinieties. Būs jums cits prezidents. Tad varēsiet aprakstīt." Lai gan premjers V. Dombrovskis ir V. Zatlera izraudzīts, pierunāts un arī atbalstīts, V. Zatleram nebija arī pārliecinoša Vienotības atbalsta, nemaz nerunājot par tā dēvētajām oligarhu partijām. J. Lagzdiņš domā – politiķi jau juta, ka otrajā pilnvaru termiņā V. Zatlers ir noskaņots "cilāt Dāmokla zobenus un centīsies aktīvi ietekmēt Saeimas un valdības darbu".
Atšķirībā no Vairas Vīķes-Freibergas, kura arī brīdināja par Dāmokla zobenu virs politiķu galvām, V. Zatleram nebija tik lielas autoritātes kā priekšgājējai, lai Saeima daudz riskētu, viņu nepārvēlot. To varēja prognozēt, bet cits jautājums, vai varēja paredzēt A. Bērziņa ievēlēšanu. Saskaņas centra līderis Jānis Urbanovičs, kuram ir sadarbības pieredze ar ZZS, zinot, cik aktīvi ZZS organizē sarunas un aģitē, ja vajag atbalstu kādai savai iecerei. Par savu prezidentu ZZS neesot cīnījusies. Pie J. Urbanoviča atnācis tikai pats A. Bērziņš un Iveta Grigule. No tā var secināt, ka bija pamats runām par pirmo kandidātu izgāšanu un jaunu virzīšanu, bet SC šo plānu ir izjaucis. Taču ir arī cits viedoklis, ka ZZS nopietni gatavojās sava prezidenta ievēlēšanai un bija parūpējusies arī par nepieciešamo atbalstu.
Vairākiem politiķiem Diena lūdza atbildēt, kas Latvijā tagad būtu citādi, ja Saeima V. Zatleru būtu ievēlējusi atkārtoti. Vienotības frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis, atceroties toreizējās attiecības ar ZZS, atzīst, ka bija iestājusies zināma stagnācija un, ja nebūtu atlaista Saeima, «ZZS kopā ar Saskaņas centru turpinātu mocīt Vienotību». Taču, no otras puses, V. Zatlera vadītā partija valdības veidošanas laikā, dodot cerības Saskaņas centram, ar savu neveiklo un neprofesionālo rīcību ir provocējusi starpnacionālo atsvešināšanos. Ja V. Zatlers paliktu Rīgas pilī, koalīciju veidotu Vienotība, ZZS un VL-TB/LNNK, uzskata Dz. Zaķis.
Šādu modeli redz arī EP deputāte Sandra Kalniete, kuru 2007. gadā Jaunais laiks izvirzīja kā savu prezidenta kandidāti iepretim V. Zatleram, bet pēc tam atsauca par labu SC nominētajam Aivaram Endziņam – ir informācija, ka viņš atkārtoti uzrunāts arī 2011. gadā, bet tad Vienotībai jau bijusi cita attieksme. S. Kalniete neizslēdz – ja V. Zatlers būtu prezidents, viņš varētu uzstāt uz SC iesaistīšanu valdībā.
Premjers V. Dombrovskis, kurš V. Zatlera lēmumu iespaidā ir ne tikai atguvis ietekmi, bet arī kļuvis pārliecinātāks valdības vadītāja amatā, uzskata, ka Vienotībai ir stabilas pozīcijas un sabiedrības atbalsts, tāpēc tās ietekme būtu līdzīga arī tad, ja V. Zatleru pārvēlētu. Taču vēlētāji, iespējams, nebūtu tik skarbi pret partijām, kuras 10. Saeimā atbalstījušas oligarhu intereses, un 11. Saeimas sastāvs būtu vairāk līdzīgs tam, kāds bija 10. Saeimā. Vieni norāda uz Reformu partijas politiķu neprofesionalitāti, bet S. Kalniete saredz pozitīvo tajā, ka V. Zatlers kā lokomotīve ievilka parlamentā un valdībā jauno liberālo politiķu grupu: Edgaru Rinkēviču, Vjačeslavu Dombrovski, Inesi Lībiņu-Egneri, Robertu Ķīli, Danielu Pavļutu, Zandu Kalniņu-Lukaševiču, Edmundu Sprūdžu.
SC līderis J. Urbanovičs oponē tiem, kuri domā, ka varēja būt valdība, ko veido tikai SC un ZZS, jo tām jau pēc 10. Saeimas vēlēšanām bija 51 balss, taču viņš nevēlas nodoties minējumiem, kā būtu, ja būtu. Arī no viņa sacītā noprotams, ka V. Zatleram nav bijušas izredzes strādāt otru pilnvaru termiņu neatkarīgi no tā, ko viņš darītu 28. maijā. Taču, ienākot politikā, viņš ir «devalvējis savu prezidenta resursu», līdzīgi kā to izdarīja arī pirmais atjaunotās Latvijas prezidents Guntis Ulmanis. "Zatlera Reformu partija nāca kā alternatīva Vienotībai, kurai ir pamats to neieredzēt kā konkurentu," pieļauj J. Urbanovičs, šeit saredzot vienu no politiskās nestabilitātes iemesliem, ja nerunā par etnisko konfrontāciju, kuru pieminēja vairāki uzrunātie.