Gaismas pils, tumsas pils

Vai tas būtu moderns debesskrāpis, vai virtuāla centralizēta sistēma ar mērķi apkopot visas zināšanas, vai kāds milzīgs piemineklis, baznīca vai bibliotēka — mēs varam būt pārliecināti, ka ziedu laiki ir garām un lielas pārmaiņas vairs nav aiz kalniem. Piemēram, Ēģiptē trešajā gadsimtā pirms mūsu ēras — impērijas laika beigās, kad tās simboli un ticības sistēmas bija jau pamatīgi novecojušas — tika uzbūvēta Aleksandrijas universālā bibliotēka. Īsi pēc tam brūkošo impēriju pilnīgi pārņēma Roma. Bibliotēkas krājumiem nācās piedzīvot daļēju iznīcināšanu un gaidīt veselu gadu tūkstoti līdz arābu atmodas laikmetam, kad tie tika atrasti. Ap astoto gadsimtu Abasīdu kalifāts Bāgdādē uzbūvēja Gudrības pili. Tolaik tur notika daudzpusēja ideju saplūšana, līdz ar to bija jēga sagādāt telpu gudro sapulcēm un diskusijām atmodas laikmeta garā; no Grieķijas, Ēģiptes, Romas un Austrumu valstīm nākuši teksti tika apkopoti un pārtulkoti daudzās valodās. Tomēr politiskā ziņā ap to laiku kalifātam sākās pagrimuma laiks, bija jācentralizē dažādi procesi un jāsamazina daudzpusība. Bibliotēkas mantojums līdz pat renesansei iegrima aizmirstības tumsā un, jāsaka, daļēji arī vēl tādā ir palicis. Jaunajā laikmetā — divdesmit pirmajā gadsimtā — interneta lietojums universālu zināšanu izplatīšanai veic līdzīgu lomu. Vides ilgtspējas saglabāšana un pasaules klimats bez šaubām prasa dziļas un pārdomātas pārmaiņas; jo sevišķi nepieciešams izsvērt cilvēces pārmērīgu paļaušanos uz tehnoloģisko progresu, inovāciju šauru izpratni un sabiedrības neiekļaušanu virziena noteikšanā. Dinamisko pārmaiņu un izaugsmes elementu šajā situācijā veido aktīvas, emocionālas, daudzpusīgas un spontānas kopienas, kuras pastāv gan fiziskā, gan virtuālā sadarbībā. Tajā pašā laikā daudzas vecās struktūras cenšas zem atmodas karoga centralizēt informāciju, lai vecā, statiskā tīro zināšanu krājumā rastu atbildes nākotnes nenoteiktības priekšā. Tomēr tas tiek darīts ar zināmu rezignāciju, jo šīm zināšanām trūkst tā dzīvā enerģiskā gara, ko sniedz daudzpusība un atvērtība. Latviešu atmodas laikmeta īstenākā bibliotēka meklējama dainu krājumos, kas tapuši XIX gs. beigās. Šie krājumi atbrīvoja kolektīvo atmiņu no to saglabāšanas un ļāva tautas enerģijai plūst jaunos virzienos. Tomēr pati bibliotēka, ieskaitot Barona Dainu skapi, lielā mērā ir palikusi tumsā. Tās spēcīgākā gaisma, pietiekami nenovērtēta savā īstajā simboliskajā nozīmē, joprojām gaida atklāšanu. Salīdzinot ar ieplānoto Gaismaspili, šī tautas mantojuma un identitātes bibliotēka, iespējams, satur daudz vairāk gaismas, un tas vedina uz pārdomām — kam gan šis jaunais projekts īsti kalpos? Vai dzīviem atmodas procesiem? Vai varbūt tas drīzāk ir piemineklis aizejošajiem laikiem? Arī mūsdienās rodami daudzi pieminekļi, kas pēc būtības ir kultūras pagrimuma zīmes. Man ir bijis lemts piedzīvot daudzu lielu firmu pārorientēšanas projektus, kur šāda tendence ir saredzama, un tas liecina, ka tāda eksistē īsākos laika posmos arī dažādu veidu sabiedrībās. Skaidri vērojams kontrasts starp augošām privātfirmām un tādām, kas par varītēm tiecas aizstāvēt vecos modeļus. Augošās firmās redzams, ka cilvēki ir ieinteresēti un sparīgi veic tās funkcijas un procesus, kurus atbalsta jaunās struktūras un sistēmas. Lietotāju skaits pieaug, brīvprātīga aktīva un atvērta dalība piesaista dažādas izcelsmes un profesiju cilvēkus un vienota motivācija veicina aktīvas diskusijas — tas viss sniedz konkrētus un lielā mērā apmierinošus rezultātus klientu un tirgus attīstībā. No otras puses, situācijās, kad organizācijas vairs nespēj piesaistīt aktīvu sabiedrības dalību, rodas tendence celt arvien grandiozākas būves, centralizēt funkcijas, kopēt citu idejas, veikt reorganizācijas pasākumus, uzkrāt informāciju, no kuras maz kas tiek īsteni izprasts, bet galu galā liktenis tā arī nebūs apmānāms. Dzīvu cilvēku veikti individuāli procesi vai "sterili" informācijas uzkrājumi? Lūk, tāds ir jautājums. Ja gaismas nav cilvēkos, tās nebūs arī pilī. Ja procesi, diskusijas, sapulces, tikšanās utt. jau nenotiek, ja nav apzinātas tās grupas un magnēti, kas satur sabiedrību un iesaista jaunas tendences, tad vajag tos atrast, nevis mēģināt veidot mākslīgi. Tīri simboliski — jo spēcīgāka ir tieksme pēc spilgtāka un lieliskāka ārējā modeļa, jo neskaidrāka, nenoteiktāka un nestabilāka būs iekšējā būtība. Tautas identitātes īstenākā bibliotēka neapšaubāmi grimst tumsā, un grūti iedomāties, ka jaunuzbūvēta celtne pati par sevi šai situācijā ko uzlabos. Pieredze iesaka šādos gadījumos apbruņoties ar pacietību un veicināt sabiedrības kolektīvu piedalīšanos jaunu virzienu veidošanā, tā noraida steidzinātu pieminekļu celšanu. Taču vēsture liecina, ka brīžos, kad trūkst kopējas vīzijas un populāru līderu, tiek celtas pilis, lai līdz pēdējam aizsargātu to, kas vairs nav gluži dzīvs. Četrpadsmit pīlāri — procesi un cilvēku īpašības —, kas senlaikos tika atzīti par pamatiem "zināšanu māju" celšanai, tiek atbīdīti pie malas. Tomēr pasaulē šāda prakse ir plaši izplatīta, un, ja sabiedrība apzināti neko vairāk arī nespēj, tad vismaz no tās paliks "tumsas pils", ko nākamam paaudzēm vai pat citiem kungiem apgaismot.