Grāmatniecības nākotni lemj cilvēki, kas grāmatas nepērk un nelasa

gados PVN likme, piemēram, oriģinālliteratūrai un mācību grāmatām bija 0%; ziedu laikus latviešu grāmatniecība iedzīvoja, kad grāmatām bija vienota PVN likme – 5%. Līdz ar PVN palielināšanu grāmatu tirgus zaudēja daļu patērētāju. PVN šo procesu droši vien neietekmēja tik ļoti kā pacēlumi un kritumi valsts iedzīvotāju labklājības līmenī. Grāmatu tirgus deviņdesmito gadu vidū zaudēja pensionārus. XXI gadsimta sākumā līdz ar valsts atsalšanu pret izglītības darbiniekiem grāmatas pārstāja pirkt cilvēki, kuriem tās visvairāk vajadzīgas – pedagogi. Pieredze rāda, ka gadu gaitā jau ir izveidojies negatīvs pieradums: grāmatas daudziem vairs nav ne tikai iegādājamo preču grozā, bet arī galvā. Bez šaubām, ja grāmatu izdevējiem būs jāmaksā pilns PVN, tad tirgus dalībnieku kļūs vēl mazāk. Daudziem 21% PVN var izrādīties pēdējais trieciens. Atsevišķi palikušie būs spiesti samazināt metienus un piemēroties vidējā pircēja ne sevišķi smalkajai gaumei. Grāmatu cenas daudziem vairs nebūs sasniedzamas. Vai politiķus un ierēdniecību tas uztrauc? Baidos, ka varas nesēju attieksmi raksturo kādas Finanšu ministrijas vidējā līmeņa ierēdnes paustais, sak, grāmatas jau tāpat var atļauties pirkt tikai bagātie, un viņiem tie daži procenti pie PVN tāds sīkums vien būs. Nebūs gan, jo grāmatas tomēr pārsvarā pērk tie, kam tas ir garīgi nepieciešams. Nav jau tā, ka visās valstīs grāmatām noteikts pazemināts PVN. Dažviet izdevēji maksā tādu pašu nodokli kā pārējie tirgus dalībnieki. Taču šajās zemēs grāmatizdevējus valsts atbalsta citādāk. Viens no efektīvākajiem līdzekļiem ir naudas piešķiršana bibliotēkām grāmatu iepirkšanai. Piemēram, Dānijā, kur grāmatas ir apliktas ar pilnu PVN, valsts bibliotēkām piešķir finansējumu, lai tās varētu iegādāties praktiski visu vērtīgāko, ko dāņu grāmatu izdevēji piedāvā. Līdzīgi rīkojas somi. Ja Latvijā būtu šāda sistēma, liela daļa problēmu atrisinātos automātiski. Taču Latvijā šī budžeta pozīcija tiek cirpta no gada uz gadu, un visas valsts bibliotēkām grāmatu iegādei politiķi šogad ir piešķīruši 3000 (!) latu. Vai gan jābrīnās, ka jaunākās grāmatas bibliotēkas nespēj iepirkt? Vairāku ārvalstu vēstniecības (Itālija, Francija, Turcija) piešķir zināmas naudas summas mūsu izdevējiem, lai viņi šeit varētu izdot šo valstu autoru darbus. Taču latviešu oriģinālliteratūrai ārvalstu līdzekļi netiek. Šī nasta jānes tikai mums pašiem. Vai nevaram? Politiķu attieksme pret grāmatām liek domāt, ka nevaram un negribam.