Strauji tuvojas 10. LR Saeimas vēlēšanas, tiek izvirzīti dažnedažādi mērķi, noteiktas valstiskas prioritātes, kā no pilnības raga birst populistiski solījumi, taču televīzijas ekrānos nākas redzēt skumjus sižetus, kuros trešo un ceturto klašu skolēni ar grūtībām boksterē pavisam vienkāršus tekstus. Kas mūsu valstī ir atbildīgs par bērnu lasīšanas veicināšanas politikas izstrādi un īstenošanu? Vai šāda valstiska prioritāte politiķiem, kuri dāsni bārsta priekšvēlēšanu solījumus, maz ir ienākusi prātā?
Kā nopietns brīdinājums ir jāuztver pēdējie pieejamie starptautiskā pētījuma PIRLS (Progress in International Reading Literacy Study) dati, kas rāda, ka Latvijas skolēni ārpus skolas lasa ļoti maz un viņu attieksme pret lasīšanu ir pārsteidzoši slikta (no visām 45 pētījumā iekļautajām valstīm Latvijas skolēni ir pēdējā vietā, pat aiz Dienvidāfrikas republikas). Šādi rezultāti liek domāt, ka bez nopietnām aktivitātēm lasītprasmes uzlabošanā Latvijas skolēnu lasītprasmes vidējie rādītāji turpinās kristies. Nedomāju, ka situācija varētu uzlaboties pati no sevis vai dažu lozungu ietekmē. Zema lasītprasme noteikti būs pamatā arī zemiem skolēnu sasniegumiem citos mācību priekšmetos.
Kā liecina pēdējie pieejamie statistikas dati, dramatiski ir samazinājušās publisko bibliotēku iespējas iepirkt jaunas grāmatas. Pēdējie pieejamie statistikas dati liecina, ka 2009. gadā publiskajām bibliotēkām ir bijis par 18% - 37,2% mazāk līdzekļu grāmatu iegādei nekā 2008. gadā. Tā kā šo bibliotēku lielākā lasītāju grupa ir bērni un jaunieši vecumā līdz 25 gadiem – 51% - 53% no visa bibliotēkas lietotāju skaita, viņi arī visvairāk cieš no jaunu grāmatu trūkuma. Savukārt 2009. gada pētījums "Latvijas publiskās bibliotēkas un internets: tehnoloģijas, pakalpojumi un ietekme uz sabiedrību" (www.kis.gov.lv) liecina, ka 36% bibliotēku lietotājus neapmierina rindas pēc grāmatām.
Saskaņā ar EK Mūžizglītības programmas komisijas apstiprināto tīkla darba programmu 2010.-2011.gadam, lasītprasme ir viena no prioritātēm procesa "Izglītība un apmācība 2020" pirmajā ciklā (2009-2011), taču Latvijas skolu bibliotēkas pilnībā tiek norobežotas no lasīšanas motivēšanas, jo tajās netiek komplektēts daiļliteratūras krājums. Skolu bibliotekāri bija pirmie, kuri tika "samazināti", iestājoties krīzei. Ar nožēlu ir jāsecina, ka skolu bibliotēku tīkla sagrāve turpinās. Par kādu izglītības kvalitāti mēs runājam, ja izglītībai netiek nodrošināts informatīvais un pētnieciskais pamats – mūsdienīga bibliotēka?
Lai gan mūsu valsts Satversme nosaka bezmaksas izglītību, kas nozīmē arī mācību līdzekļu pieejamību, Latvijā skolām ir noteikts iepirkums 0,69 lati uz vienu skolēnu mācību grāmatu iegādei. Igaunijā uz vienus skolēnu tiek iepirkti mācību līdzekļi par 30 eiro, bet Lietuvā – par 20 eiro. Tāpat Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērna tiesību konvencija, kurai ir pievienojusies arī Latvija, paredz sekmēt bērnu grāmatu klajā laišanu un izplatīšanu (konvencijas 17.pants), taču tā vietā, lai īstenotu šīs konvencijas prasības, šobrīd ierēdņi lemj par PVN palielināšanu grāmatām, tostarp arī bērnu un mācību grāmatām.
Lai pievērstu sabiedrības uzmanību ar bērnu lasīšanu saistītajām problēmām, kā arī lai iepazīstinātu mazos lasītājus un viņu vecākus ar latviešu bērnu literatūras autoriem – rakstniekiem, dzejniekiem un grāmatu ilustratoriem – un viņu jaunākajiem darbiem, 11. septembrī "Apgāds Zvaigzne ABC" Latvijas Nacionālajā teātrī rīko Latvijas Nacionālo lasīšanas kongresu bērniem.
Kongresā "Apgāds Zvaigzne ABC" uz nopietnu diskusiju par problēmām, kas saistītas ar bērnu lasīšanu, aicina Izglītības un zinātnes un Kultūras ministriju, Latvijas Grāmatnieku ģildes, Rīgas domes Kultūras pārvaldes, Latvijas Skolu bibliotekāru asociācijas, Lauku bibliotēku atbalsta biedrības un Latvijas bibliotēku pārstāvjus, bērnu literatūras izdevējus un autorus, kā arī žurnālistus un citus viedokļa līderus un lēmumu pieņēmējus.