I.Ābeles romāns Paisums: aizejošās paaudzes pārdomas

Lasot "Paisumu" pārliecinājos,ka tādu varētu sarakstīt tikai cilvēks ar ļoti skaudru pieredzi,paldies Ingai par grāmatu,izlasīju neatraudamās dienas laikā,bija daudz brīži,kad gribējās apstāties un domāt....Kritika bija interesanta,bet nekādi nemainīja manas domas,šāda grāmata iespējams varētu likties vērtīga vien tiem,kas ir izbaudījuši dzīvi visā tās krāšņumā,kuri nav iesprostoti aizspriedumos un akadēmiskās gudrībās.Un paldies par teikumu,kur māte saka,ka reizēm ir jāiztur līdz tai vienai dienai.....Sirsnīgs paldies Ingai Ābelei !!! Un cerēšu uz kautko aizraujošu arī nākotnē. ( nezin kāpēc lasot bieži acu priekšā rēgojās Inga ar vēja suni,neko daudz par viņu nezinu,senas intervijas tv,bet Ievas varone man bija Inga un vēja suns)

Vai tā ir tā pati, kas ar vienvirziena domāšanu perās pa trimdu??? :D :D :D ne tajā lauciņā ielīda. :D

Interesanti, interesanti... Cik es atceros, Lūse vienmēr ir apgalvojusi, ka jaunāko prozu nepārzina.

Paldies, autore, par tiem "gados jauniem" :) - to es kā Ābeles un Bankovska līdzaudze. Mani gan vairāk pārliecina asociācija Paisums - briedums...Es to tur izlasīju, frāze "izrādās, mēs esam dzīvojuši" izsaka arī man ko dziļi personīgu. Nepiekrītu autorei gandrīz nevienā punktā, tomēr ļoti iepriecina diskusijas iezīmes publiskajā telpā. Ja vēl nebūtu tā uzstādījuma "kad mēs augām", cenas nebūtu šai parādībai.

tieši kā pirms pāris dienām izlasīju "paisumu". to man uzdāvināja māte, jo uzskata, ka šādai grāmatai ir jābūt katrā mājā. (starp citu, viņa iet baznīcā un grāmatas parasti nepērk, bet ņem bibliotēkā) ar interesi izlasīju arī recenziju, taču rodas šaubas, vai cienījamā autore ir lasījusi to pašu grāmatu. negribu šeit ieslīgt diskusijās par jaunāko latviešu literatūru (jo tā noteikti neaprobežojas ar "paisumu", p.bankovska 1997.g. darbu un pavirši piesaukto g. repši), taču konkrētais ingas ābeles darbs man vismazāk palicis atmiņā ar "pliks vīrieša dibens logā, dzimumlocekļi, kādi nu katram tie ir, piečurātas kāpņu telpas, narkomānu midzeņi". ja tas ir viss, ko cienījamā autore tajā spēja izlasīt, tad ļoti žēl, jo no dr. filol. tomēr varētu gaidīt ko vairāk.

Nu tad beidzot kads norada, ka postmodernisms ir sevi zismelis. Diemzel, leilaka dala to nesaprot un tapec masveida patere dazadu ekskrementu aprakstus....

Man nez kāpēc šķiet, ka autore vairāk raksta par sabiedrībā plaukstošo negatīvismu un nīgrumu, mazāk par literatūru. Piemēri nav tālu jāmeklē - kaut vai šai pašā portālā. Skumjākais gan ir nevis šis pats negatīvisms, bet nespēja savu viedokli pateikt tieši acīs vai atzīt savas/citu problēmas. Man grūti to nosaukt vārdā: politkorektums, smalkjūtība [pārprasta] vai kas cits. Svarīgāk ir izkliegt savas sāpes skaļi, lai citi redz - kā mēs ciešam un dzīvojam, bet tostarp neko nedarīt pašiem. Vismaz pagaidām neesmu manījis nevienu laikrakstu, TV vai žurnālu, kas vēlētos strādāt pēc cita principa nekā: Labas ziņas ir sliktas ziņas...

Daces Lūses izteikumi savā ziņā ir ļoti trāpīgi - literatūrzinātnieces pārdomas lasot, radās iespaids, ka "viņa reizēm šo to paķer, šim tam pieķeras, pieskaras", tāpēc rodas īpatnēja "fragmentācija, kolāža, puspateiktība un nepateiktība". Pārsteidza patvaļīgs atsevišķu detaļu uztvērums atrauti no kopainas auduma. Mīļomes nevarības izpausmju vārdos saukšanu recenzente uzreiz gatava vispārināt kā psihopatoloģisku "apsēstību ar ekskrementiem" un spējā sašutumā laikam vispār palaiž garām to romāna vietu, kurā rakstniece iejūtas gulošās vecmāmiņas ādā, likdama mums sajust viņas ilgas pēc otra ķermeņa siltuma. Ingas Ābeles empātijas spējas padara "Paisumu" par, iespējams, spēcīgāko mūsdienu literatūras darbu, kas vēsta par cilvēkiem 90. gadu un (mazākā mērā) šodienas Latvijā, raisīdams dziļu līdzpārdzīvojumu. Tas, jāatzīst, uzveica manu piesardzīgo attieksmi, jo vienaudzes un uzvārda māsas grāmatas lasīšanu neizbēgami pavada kaut kas no Bižu un Cirtu sākotnēji skeptiskās un piekasīgās saskatīšanās Ezerkalnos pie Kalnezera. Romāna redaktora vietā gan būtu pārrēķinājusi visas skaitliskās norādes uz varoņu vecumu, notikumu ilgumu un intervāliem, lai novērstu dažas neveiklas nesakritības. Otrajā plānā nepārliecina Ievas mammas pārvēršanās no migrēnu mocītas vārgdienes, kurai medicīnisku iemeslu dēļ pēc dēla piedzimšanas uz ilgiem gadiem jāatdod meita vecvecāku aprūpē, par darba sievieti, kura enerģiski un lietišķi bez jebkādām fiziska vājuma pazīmēm gādā par mazmeitu un veco māti.

Nopirku "Paisumu" jau sen, patiesībā aiz inerces pirkt latviešu jaunāko literatūru, kas saglabājusies ilgāk nekā vēlēšanās to lasīt. Arī tāpēc, ka Inga Ābele šķiet tāda vērtība, kurai jāatrod vieta plauktā. Bet lasīt tomēr negribējās. Pašķirstīju, bet sapratu, ka kaut kā vairs neuzrunā tas saskaldītais, satrauktais rakstīšanas veids un urķēšanās savos dvēseles tumšajos nostūros. Tad izlasīju "Dienā" Daces Lūses rakstu. Biju patīkami pārsteigta lasīt šādu viedokli - patīkami tāpēc, ka līdz šim likās, ka Ābele ir tāda kā Dienas mīlule, un patīkami arī tāpēc, ka parāda pasauli plašāku nekā to, kas ceļ Ābeli uz pjedestāla. Izlasījusi Lūses rakstu, nekavējoties pirmajā brīvajā brīdī ķēros pie Paisuma un paliku tur divas dienas. Jāsaka, ka Lūses recenzija pievērsa manu uzmanību lietām, kuras līdz šim bija paslīdējušās garām, piemēram tam, ka vārdu brīžiem tiešām šķiet par daudz, tie brāžas virsū un apmulsina un pat gribas tā kā bēgt. Arī par to, ka parādās arī stereotipiski izteikumi. Bet kopumā tiešām varu teikt paldies Lūsei, ka viņa piespieda mani izlasīt šo grāmatu. Tā ir lieliska.

Žetons Jums par trešo punktu! Esmu minimāli informēta par Daces Lūses profesionālo darbību, bet līdz šim man šķita, ka viņa neatbalsta padomju laikus, lasot šo rakstu, sāku domāt, ka esmu kļūdījusies. Par rakstu gan man diemžēl nav, ko daudz teikt. Šo Ingas Ābeles romānu neesmu lasījusi. Šodien gan runāju ar vairākiem cilvēkiem, kas ir lasījuši, komentāri bija diezgan pozitīvi. Tiem, kas saka, ka mūsdienu latviešu literatūu nekam neder, gribētu vaicāt, kurus viņi uzskata par tiem derīgās latviešu literatūras autoriem senākos laikos. Un vēl būtu ļoti interesanti, ja varētu uzzināt, ko Dace Lūse domā par jaunāko latviešu dzeju. Diena nevar nokārtot? :))

Paldies Dacei Lūsei. Gluži manas domas, turklāt šāda posmoderniska šļura ir jūtama ne tikai I.Ābeles darbos. To pašu var pateikt arī par P.Bankovski.

Daces Lūses raksts ir veselīgs ne vien ar Ingas Ābeles konkrētā darba interesantu analīzi, bet arī ar to, ka fonā vīd visas latviešu jaunākās prozas konteksts. Nu, nav tajā (t.i., jaunākajā prozā) ne dziļuma, ne svaiguma, ne atklāsmes. Arī Ingas Ābeles proza ir virspuses proza. Kopš laika gala. Fani ir fani, bet literatūra ir literatūra. :) Un jaunākā latviešu literatūra (īpaši - proza) ir vāja. Patiesu kolīziju tajā nav, vieni puņķi un asaras, un citi šķidrumi.

Lai nesanāktu "neesmu lasiijis, bet dziļi nosodu ", būšu spiests :)) tagad izlasīt Ingas Ābeles romānu. Latviski beletristiku drukātā veidā neesmu brūķējis vairākus gadus .Pēc tām iespaidu un informācijas drumslām, ko esmu guvis no Satori, autoru mājas lapām u.tml, liekas, ka cienījamās profesores argumenti un apgalvojumi par mūsdienu latviešu literatūras stāvokli ir pamatoti. Izbrīna, ka tieši pret talantīgo dramaturģi Ingu Ābeli, nevis kādu seksuālmaniakālu balamamuti, saxofonistu vai pareizticīgu geju ir vērstas asās kritikas bultas. Lai gan - kurš gan šodien vairs raxta/lasa romānus ? :)) Kura pirmā gadījās, tā arii no Dr. filol. norāvās... Paldies Dr. filol. Dacei Lūsei ! Tagad atkal lasīšu zimtajā valodā !!!

Paldies par šo rakstu! Jo: 1) tas liek steigšus lasīt šo romānu, ko arī daru; 2) tas pilnībā attaisno vārdkopu "aizejošās paaudzes pārdomas" (ir jābūt drosmei tik atklāti par sevi pateikt); 3) tas atsauca atmiņā studiju laikā "zaurēto" socreālismu - īpaša odziņa ir rosinājums rakstīt par cilvēkiem, kas... "mācās, zinātnē strādā, veido datoros lielus inženiertehniskus projektus, apceļo pasauli, stāv aiz operāciju galdiem, klases priekšā, grūti kopj dārzus un tīrumus, kas domā ne tikai par savām fizioloģiskām un seksuālām sajūtām". 4) šķiet, ka cien. prof. sen nav domājusi tā pamatīgāk - kas tad ir literatūra (un māksla vispār)... 5) priecājos, ka neesmu kļuvusi kā Dace Lūse; 6) priecājos, ka mūsu augstskolas studenti tika no viņas vaļā - ar vienu gadu pietika.

Viņa jau var mēģināt audzināt, bet lielākā daļa viņai nepakļaujas. Turklāt, tāpat kā Jūs, uzskata viņu par nekompotentu un aprobežotu 21. gadsimta latviešu literatūras sakarā. Tomēr viņas viedoklim ir arī kāds pluss - daļa studentu, cenšoties viņai pierādīt, ka viņas domas nekam neder, sāk cītīgāk studēt. Objektīvs viņas kolēģu vērtējums sniedz patiesu gandarījumu, redzot, kā viņa dusmojas, kad izrādās, ka viņa ir vienīgā vai viena no nedaudzajām, kas uzskata konkrēto studentu par "paseklu". Turklāt šādi konkrētie studenti katrā kursā ir lielākā daļā. Un es arī sāku smieties, izlasot raksta nosaukumu... Tikai viņai vēl pietiekoši daudz laika, lai čakarētu neaizejošajai paaudzei studijas.