Cienījamie radošie!
Cienījamie kultūras atbalstītāji!
Un šeit ar “kultūras atbalstītājiem” es domāju visus Latvijas
iedzīvotājus, kas atbalsta kultūru divos būtiskos veidos. Viens no tiem
ir mūsu samaksātie nodokļi, kas ar valsts starpniecību nonāk pie
kultūras radītājiem. Otrs, būtiskākais, ir mūsu interese par kultūru,
tās patēriņš, apmeklējot teātri, lasot grāmatas, dodoties uz izstādēm
un muzejiem, apmeklējot interneta vietnes.
Pārāk ilgi radošo cilvēku organizācijas ir darbojušās tikai ar pirmo,
mūsu samaksātajiem nodokļiem. Es vēlos runāt par kultūras patēriņu un
to, kā varētu mainīt naudas aprites principus, lai piespiestu kultūras
radītājus kļūt pieejamākiem un interesantākiem. “Māksla mākslai” ir
ļoti skaists sauklis līdz brīdim, kad ar šo saukli tiek iztērēti valsts
līdzekļi, lai radītu kaut ko tādu, kas ir interesants tikai autoram un
viņa tuvāko draugu lokam.
Tātad šobrīd naudas aprite kultūrā ir sekojoša: Par tautas
samaksātajiem nodokļiem valsts ar Kultūrkapitāla fonda ekspertu
palīdzību izdala naudu dažādiem projektiem, finansējot biznesu
(izdevniecības, teātrus, portālus un tā tālāk) un individuālus autorus.
Nauda tiek iedota, pretī sagaidot atskaiti par to, ka tā ir iztērēta
pēc plāna, bet bez reālas kvalitātes kontroles. Vismaz es neesmu
dzirdējusi par gadījumu, kad Kultūrkapitāla fonds būtu palūdzis atdot
grāmatas rakstīšanas stipendiju, jo uzrakstītā grāmata ir garlaicīga un
stulba.
Tādēļ autoriem un biznesam nav vitāli svarīgi, lai viņu radītais
kultūras produkts tiktu patērēts. Protams, ir jau patīkami, ja teātrī
ir pilna zāle un grāmata tiek izpirkta, bet, ja tā nenotiek, nekādu
sankciju no valsts puses nebūs. Rezultātā rodas pārāk daudz pašmērķīgu
darbu, kas interesē ļoti šauru ekspertu loku, bet neinteresē lielāko
daļu nodokļu maksātāju.
Mans piedāvātais modelis ir viens no veidiem, kā varētu mainīt naudas
apriti, lai stimulētu tādus projektus, kas ir interesanti daudziem
cilvēkiem, nevis šauram ekspertu lokam.
Ideja ir vienkārša. Nodokļu nauda netiek novirzīta tieši autoriem un
biznesam, bet gan tiek piešķirta kā valsts atmaksa proporcionāli
patēriņam. Izstāde tiek atbalstīta proporcionāli tās apmeklētāju
skaitam, grāmatas un žurnāli – proporcionāli pārdoto eksemplāru
skaitam, portāli – proporcionāli to apmeklējumam. Kultūrkapitāla fonda
piešķirto līdzekļu daudzums ir tieši atkarīgs no tā, cik vajadzīgs ir
izrādījies konkrētais darbs. Tātad reālais ieguvums gan biznesam, gan –
caur biznesu – autoriem ir atkarīgs no tā, cik kvalitatīvi ir padarīts
darbs, cik pieejams tas ir bijis potenciālajam patērētājam un cik
samērīga ir bijusi tā cena. Rezultātā cenām būtu jāpazeminās un
kvalitātei jāuzlabojas, jo biznesam būs izdevīgi pārdot vairāk.
Autoriem savukārt būs nopietni jāpārdomā savu darbu kvalitāte,
jāpievērš uzmanība tautai un jāstrādā profesionāli gan radoši, gan
lietišķi, jo tieši no viņu attieksmes būs atkarīgs tas, vai biznesam
būs interesanti turpināt sadarbību.
Kas notiks, ja tiks pieņemts šāds vai līdzīgs īstermiņa projektu finansēšanas modelis?
Vai mēs visi nomirsim badā?
JĀ
Ja mēs nepratīsim pielāgoties situācijai un saprast, ka naudu ir
jānopelna, nevis jādabū tikai tāpēc, ka mums tā “pienākas” (jo mēs taču
esam pārāk talantīgi, lai strādātu). JĀ, ja mēs turpināsim ignorēt
santehniķi Koļu un strādāsim savam šaurajam draugu lokam. JĀ, ja mēs
turpināsim uzskatīt, ka kultūras darbiniekam jāsaņem naudu, pirms
vispār kaut kas ir izdarīts.
NĒ
Ja mēs ieklausīsimies tajā, ko cilvēki vēlas un pievērsīsim uzmanību
viņu atsauksmēm un komentāriem. NĒ, ja mēs pievērsīsim uzmanību darba
kvalitātei, rūpīgi pārbaudot katru tā posmu un noraidot neprofesionālus
risinājumus. NĒ, ja mēs pievērsīsim uzmanību gala izmaksām un padarīsim
kultūru pieejamu patērētājam.
Kultūra Latvijā nīkuļos tieši tik ilgi, cik ilgi radošie ignorēs savu
tautu un radīs pašmērķīgu „mākslu mākslai”. Lai padarītu kultūru dzīvu,
tā ir jāpadara interesanta un aktuāla, ir jārada liela masām pieejamas
kultūras bāze, no kuras izaug elitārās kultūras darbi.
Paldies par uzmanību!