Ja mēs dzīvotu Zviedrijā, tad ministri pēc šādas slepenas rīcības atdotu šo naudu atpakaļ un varbūt tas, kas to bija ierosinājis, atkāptos no amata, jo šāda rīcība dara kaunu un negodu varai. Tā kā mēs dzīvojam valstī, kur publisko standartu nosaka, kā arī par smagiem noziegumiem apsūdzētas personas var atrasties augstos amatos, tad, protams, atkāpšanos par šādu lietu prasīt nebūtu samērīgi.
Tas, ko es vispirms gaidīju no ministriem bija atklāta valoda par to, kā viņi skatās uz šo jautājumu. Tie, kas nebaidījās no sava viedokļa kā Māris Kučinskis (kurš atbalstīja prēmijas, bet nosodīja to slepenību) man likās atbildīgāki par tiem, kas bijuši klāt sēdē, bet izlikās, ka nav pieņēmuši šo lēmumu. Arī tiem ministriem, kas nebija klāt sēdē bija jābūt savam viedoklim par šo lietu. Tas parādīja risku, ka ministri arī citkārt var būt bezatbildīgi. Kā mēs viņiem varam uzticēties lielākās lietās, ja viņi nespēj uzņemties atbildību par lietām, kas saistās ar viņiem pašiem.
Tas, kas ir jādara nekavējoties - ir jāatslepeno šī informācija un jāpadara pieejama. Otrs - jāsagaida likumības izvērtējums. Trešais - ir jāsakārto jautājums par augstāko amatpersonu prēmēšanu. Man liekas, ka vislabākā situācija būtu tāda, ka viņiem būtu laba alga un nevajadzētu domāt par prēmijām. Tomēr jārēķinās ar to, ka valsts pārvaldē kopumā šobrīd nozīmīga atalgojuma daļa balstās uz prēmijām, un tādā veidā daudzas augstākās amatpersonas saņem mazāk par saviem padotajiem, kurus paši prēmē. Tomēr augstām amatpersonām ir problemātiski sevi prēmēt, jo kurš izvērtēs viņu darbību? Vienmēr būs kāds, kas būs neapmierināts ar ministru darbu. Šajā līmenī prēmijas ir slidena lieta.