“Nebijām gatavojušies pārņemt varu. Likās, izcīnīsim brīvību un tad jau ir gudrāki cilvēki, kas to izdarīs. Arī es toreiz biju jauns un nepieredzējis un par tādām lietām nedomāju. Mums bija spējas būt par Eiropas procesu katalizatoriem, bet, acīmredzot, šajā procesā izšāvām visus savus spēkus un tam otrajam posmam – nopietnai varas pārņemšanai un pašattīrīšanās procesam spēku nebija, un tas ir mūsu kļūdu rezultāts, kāpēc tāds Rubiks ir atgriezies baltā zirgā,” teica D. Īvāns un bijušā kompartijas līdera A.Rubika ievēlēšanu Eiropas Parlamentā, D.Īvāns nosauca par kauna traipu.
“Tas ir kauns, tā ir recesija, taču tas šobrīd “Baltijas ceļa” gadadienā liek mums saņemties. Tajā laikā Kremlī un Latvijas kompartijā tika izstrādāti dokumenti, mēģinot atgriezt atpakaļ vecos laikus, un šis cilvēks bija viens no agresīvākajiem un reakcionārākajiem. Neviens nebija gatavs iet uz tādām ļaunprātībām kā Alfrēds Rubiks, kurš ziņoja, ka mums Ādažos ir tanki, un, acīmredzot, bija gatavs laist tos darbā. Tas ir vienkārši nožēlojami, ka vienā modernā un mūsdienīgā Eiropas valstī var balsot par tādiem atpakaļrāpuļiem, bet jāsaka, ka šī politiskā apvienība ir valdošā partija Rīgā,” sacīja D.Īvāns. Viņš uzskata, ka “trakākais” ir tas, ka par SC balsoja arī latvieši, tā izsakot savu vilšanos. Man trūkst vārdu, lai novērtētu rīdzinieku balsojumu, atzina bijušais tautfrontietis.
“Nav jāvērtē Rīga, bet ir jāvērtē pats rīdzinieks – cik tālu cilvēks var nedomāt, cik tālu var nesekot līdzi savu kandidātu biogrāfijām, ja var radīt šādu domes sastāvu. Šobrīd lielā skaitā, arī latvieši ir balsojuši par Rubiku. Varbūt, ka pēc kāda laiciņa attapsimies. Laikam jau nedrīkst tā jokoties ar savu likteni un vērtībām, kuras izcīnījām. Varbūt tā bija pārlieku aizraušanās ar patērētāju kultūru, kura praktiski neprasa analizēt ne pagātni ne uzskatus, kas prasa sekot tikai tādiem viegliem kairinājumiem. Tas mūs novedis pie tāda ārprāta stāvokļa, kāds tagad valda Rīgā un ko noteikti nedrīkstētu pieļaut Latvijā,” brīdina D. Īvāns. Viņš minēja, ka, acīmredzot, gēnu drumstaliņā kādam ir saglabājies instinkts - ja mani neokupē, tad es pats līdīšu un ļaušos okupēties, jo tā tomēr esot vieglāk, kad vada stiprais kungs. Tomēr LTF līderis uzsvēra, ka tieši “Baltijas ceļā” centušies mācīt, kad pretī var stāties arī represīvajiem orgāniem, kas atkāpušies vienotības priekšā.
D.Īvāns uz šo akciju skatās nevis pagātnē, bet nākotnē. “Uz Baltijas ceļu es skatos nākotnē. Droši vien ļoti ilgs, pacietīgas, demokrātiskas evolūcijas ceļš mums jānodzīvo, lai atkal kļūtu tikpat saprātīgi un vienoti, bet jau tā apzināti, kā tas bija Baltijas ceļa laikā,” atklāja D. Īvāns. Viņš arī pastāstīja, ka hronikās nav saglabājušās viņa uzrunas tautai, jo runas lielākoties tika teiktas no galvas. “Likās, ka tajā brīdī, kas uzrunāju tautu, bija sajūta, ka man kāds diktē. Es bieži vien nezināju, ko es teikšu, vārdi raisījās paši no sevis,” stāsta D. Īvāns.
D.Īvāns radio pastāstīja, ka šobrīd ir brīvs cilvēks. Darāmā viņam ir ļoti daudz, lai arī algotu darbu nestrādā. Viņš mēģinot apjēgt to laiku, ko izdzīvojis, par ko tagad varot spriest objektīvāk.
Nedēļas nogalē viņš aicināts būt vienlaikus vairākās vietās, tāpēc pagaidām vēl nevarēja pateikt, kur īsti atradīsies “Baltijas ceļa” atceres pasākumu laikā. Viņš bija drošs tikai par Kongresu namu, kur tiks prezentēts unikāls materiālu kopums par LTF laikiem – multimediāls disks par Atmodu.