Galvenais uztraukums ir par to, ka terciārajai profilaksei, kuras pamatā ir augsti specializēti pakalpojumi un dārgas tehnoloģijas, tiek atvēlēts daudz vairāk līdzekļu nekā primārajai un sekundārajai profilaksei, nodēvējot finanšu sadalījumu par disproporcionālu (skat. asoc. prof. U.Gruntmaņa rakstu Maksājam par daudz laikrakstā Diena 26.februārī, 2009.) Rakstā izteiktais apgalvojums, ka "maksājam par daudz", izvirza loģisku jautājumu — vai ir vērts ieguldīt līdzekļus augstajās tehnoloģijās medicīnā un Latvijas ārstu kvalifikācijas celšanā?
Ir vērts ieguldīt
Atbilde — noteikti ir vērts! Ieguvēji ir gan pacienti, gan valsts. Pacients iegūst iespēju izārstēties un atgriezties sociālajā apritē, turpināt darbu uzlabotas dzīves kvalitātes apstākļos.
Savukārt valsts, ieguldot tehnoloģijās un augstākā līmeņa medicīnā, iegūst pozitīvu bilanci — bijušais pacients, turpinot strādāt un būt sociāli aktīvs, maksājot nodokļus, stiprina valsti un, kas nav mazsvarīgi, samazina sekundārās aprūpes sistēmas noslogojumu. Ar katru šādu izglābtu cilvēku palielinās vidējais dzīves ilgums valstī un dzīves kvalitāte kopumā.
Kā ilustrācija teiktajam droši var kalpot kardioloģijas attīstības dinamika pēdējo piecpadsmit gadu laikā. Kā zināms, pēdējo desmitgažu laikā Latvijā vairāk nekā pusei no visiem mirušajiem nāves cēlonis bijis sirds un asinsvadu slimības.
Atceroties deviņdesmito gadu vidu, situācija tad bija burtiski traģiska — mirstības līmenis ar sirds un asinsvadu slimībām sasniedza 917 mirušo uz 100 000 iedzīvotāju, tas ir, par apmēram 25% vairāk nekā 1990.gadā un divas reizes vairāk nekā Austrijā. Šajā situācijā valstij bija jāpieņem lēmums — atzīt vai neatzīt kardioloģiju par prioritāru un investēt vai neinvestēt lielus līdzekļus atpalikušo tehnoloģiju modernizācijā un personāla apmācībā.
Izšķiršanās par labu moderno tehnoloģiju attīstībai un sekundārās profilakses sistēmas uzlabošanai pakāpeniski ir nesusi augļus, ko pārliecinoši parāda arī skaitļi: mirstība ar miokarda infarktu Latvijas slimnīcās vēl 2001.gadā vidēji bija 22%, savukārt 2007., 2008.gadā — jau 14—15% līmenī, bet specializētā klīnikā — Latvijas kardioloģijas centrā — tikai 7%. 2001.gadā ar sirds un asinsvadu slimībām mira 18 438 cilvēku, bet 2007.gadā — par 727 mazāk. 2008.gada statistikas aplēses liecina, ka šis samazinājums jau sasniedz 1960 cilvēku, neskatoties uz to, ka pēdējos gados iedzīvotāju vidējais vecums pieaug. Vai tas ir daudz vai maz — var diskutēt. Tomēr jebkura "ietaupītā" dzīvība ir mērāma gan ētiski morālās, gan arī ekonomiskās kategorijās, kad tiešās izmaksas dzīvības glābšanai ir nopietnas un kādam tās var likties par lielām.
Tāpēc vēl arvien paustais uzskats, ka lētums ir efektīvas veselības aprūpes galvenais kritērijs, ir vairāk vērtējams kā populisms, nevis kā racionāls priekšlikums. Daudz efektīvāka cukura diabēta ārstēšana, lietojot jaunas paaudzes ilgstošas darbības insulīna preparātus, mazinvazīvās vēdera dobuma operācijas ar laparoskopisko metodi vai tikko Latvijā sāktā jauna tipa muguras skriemeļu fiksēšana un daudz kas cits, ir tas, ko medicīna šodien piedāvā cilvēku dzīvības glābšanas un dzīves kvalitātes uzlabošanas vārdā.
Novitātes it kā izmaksā dārgāk, tomēr tiešās izmaksas nav salīdzināmas ar to ilgtermiņa ieguvumu, ko dod atjaunotas darbaspējas un uzlabota dzīves kvalitāte. Tādējādi veselības aprūpe ir ienākumus radoša ekonomikas sadaļa un atsevišķas Latvijā sekmīgi attīstītas nozares jau strādā starptautiskas konkurences apstākļos.
Nesarīdīt ārstus
No iepriekšminētā izriet jautājums — vai tam, kas ir attīstījies straujāk un spēj sevi atpelnīt, būtu jānoņem finansējums, lai atdotu tam, kas nav attīstījies tik strauji, kā to iesaka U.Gruntmanis. Protams, tas ir risinājums, ko plaši lietoja vēl nesenajos padomju laikos centralizētās sadales apstākļos.
Tomēr šāds risinājums šodien vairāk veicinātu dažādu specialitāšu ārstu sarīdīšanu citam pret citu nekā dotu jūtamu ekonomisku ieguvumu.
Domājot valstiski, nenoliedzami jāpiekrīt, ka nepieciešams precīzi noteikt finansējumu dažādiem veselības aprūpes līmeņiem un prioritarizēt mazāk attīstītās "neķirurģiskās" specialitātes jaunajā Veselības aprūpes stratēģijā 2010.—2020.gadam.
Tomēr ir jāapzinās, ka par augstajām tehnoloģijām un augstākā līmeņa medicīnu ir un būs pienācīgi jāmaksā visās jomās — gan sarežģītu endokrīno slimību ārstēšanā, gan kardioloģijā, gan nefroloģijā un citās specialitātēs. Te nu nekādi nevar piekrist Teksasas profesoram U.Gruntmanim, kurš risinājumu redz, piemēram, sirds asinsvadu stentu iepirkšanā par Anglijas cenām, kur tie esot vislētākie. Jebkura biznesa pamatprincipi diktē pieprasījuma un piedāvājuma attiecības, tādējādi nekad Latvijā moderna medicīniska ierīce nemaksās lētāk kā Anglijā vai Francijā, kur apgrozījums ir desmitiem reižu lielāks.
Vēlos uzsvērt, ka, neskatoties uz sarežģīto ekonomisko situāciju, jaunajai valdībai veselības aprūpe jāvērtē kā ienākumus radoša ekonomikas sadaļa un ieguldījumus veselības aprūpē, tāpat kā izglītība, jāuzskata par valsts attīstības stratēģiski svarīgu sastāvdaļu.