Pēc viņa vārdiem, tikšanās varētu notikt, ja A.Lembergs pieteiktos uz pieņemšanu prokuratūrā, jo prokurora darba pienākumos ietilpst pilsoņu pieņemšana un ir noteikti datumi, kuros tas notiek. Tomēr, ja būtu uzaicinājums tikties neformāli, "viennozīmīgi nē". Neesot svarīgi, vai tas ir "Lemberga kungs vai cits politiķis". "Tas diskreditēs gan viņus, gan mani," piebilda Ē.Kalnmeiers, kurš esot gatavs apspriest jautājumus, kas ietilpst viņa profesionālajā kompetencē, kā arī doties uz Saeimas frakciju sēdēm.
Jāatgādina, ka iepriekš neoficiāli izskanējis, ka pret Ē.Kalnmeiera kandidatūru A.Lembergam varētu nebūt iebildumu. Tāpat tiek pieļauta iespēja, ka par atbalstu Ē.Kalnmeijera kandidatūrai varētu būt notikusi politiska vienošanās, jo ar divu ZZS deputāšu gādību Saeimas dienaskārtībā nonākuši pretrunīgi vērtēti grozījumi Privatizācijas pabeigšanas likumā, kuru pieņemšana būtu izdevīga tiem, kas pēdējos gados privatizējuši valsts un pašvaldību īpašumu, to vidū Tautas partijas līderim Andrim Šķēlem.
Ventspils mērs Aivars Lembergs ("Latvijai un Ventspilij") sarunā ar aģentūru LETA teicis, ka viņam nav bijis tieša kontakta ar Ē.Kalnmeieru. "Viņš gan skatīja divas manas sūdzības un abas ir noraidījis," atzinis A.Lembergs. Par ko bijušas sūdzības, Ventspils mērs vairs neatceroties.
Ē.Kalnmeiers intervijā radio teica, ka informācija par viņa saistību ar Guntaru Antomu, kurš konsultējis A.Lembergu, ir sagrozīta, samontējot dažādus fragmentus. Lai gan viņš drīz pēc tam, kad 1994.gadā sāka strādāt kā zvērināts advokāts, sāka strādāt kopā ar G.Antomu un bijis arī viņa vedējtēvs, 2000.gadā profesionālā sadarbība beigusies. Bet juridisko palīdzību A.Lembergam G.Antoms sniedzis 2007.gadā. "Šos notikumus šķir 11 gadi. Apgalvojums, ka esmu bijis vedējs Lemberga kunga aizstāvim, ir nekorekts, tā ir pārfrāzēšana."
Viņš arī norādīja, ka par ģenerālprokurora amatu nav konsultējies ar kādiem politiskajiem spēkiem, diskusijas bijušas vien ar ģimenes locekļiem.
Arī trešdien Ē.Kalnmeiers teica, ka nezinot, kā Saeimas deputāti jau pirms viņa virzīšanas zināja, ka Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs tā rīkosies. Viņš vien atgādināja kādu Saeimas deputātes Ilmas Čepānes interviju šā gada aprīlī, kur izskanējis viņa vārds.
"Restaurējot visu šodien, jo vakar, kad tiku nosaukts un žurnālisti vaicāja par secību, bija uztraukums... Šodien mierīgos apstākļos varu pateikt, ka pirmais uzaicinājums bija 10.maijā, kad I.Bičkovičs uzaicināja mani uz sarunu. Piedāvājums tika izteikts nevis tiešā formā, bet tādā formā: vai es būtu ar mieru pasēdēt uz ģenerālprokurora rezervistu soliņa," klāstīja Ē.Kalnmeiers, kurš secina, ka nav bijis vienīgais, kuru "skatīja šādā terminoloģijā". Toreiz viņa atbilde neesot bijusi konkrēta. Savukārt I.Bičkovičs arī neesot prasījis un nav uzstājis, lai sniedz atbildi.
Ģenerālprokurora amata kandidāts uzskata, ka viņam ir atbilstošs amats un darba pieredze, lai ieņemtu šo amatu, tiesa, atzina, ka daudz kas jāmācās no administratīvās puses, jo tik daudz cilvēku viņš nav vadījis.
Šo darbu darīt viņš esot uzņēmies ar zināmu misijas apziņu, proti, saprotot, ka nebūs neviena, kas no prokuratūras gatava to darīt, piedāvājums tiks izteikts kādam no ārpus prokuratūras. Ē.Kalnmeiers uzskata, ka iestāde jāvada cilvēkam, kas ir strādājis prokuratūrā. "Es ceru, ka varēšu šo darbu izdarīt," teica kandidāts.
Viņš arī pauda viedokli, ka prokuroriem jābūt tiesībām paust savu viedokli, redzējumu par kandidātu, jo, piemēram, AT priekšsēdētāju izvirza tiesnešu plēnums.
Atbalsta vēstuli iepriekšējam ģenerālprokuroram Jānim Maizītim viņš nav parakstījis, jo ir prokuratūras vadībā. Viņš šo jautājumu pārrunājis ar kolēģiem un secinājis, ka to varētu vērtēt kā pavēles vai rīkojuma došanu no augšas, ka visiem obligāti jāparaksta šī vēstule. Vēstuli viņš nav parakstījis, lai nevarētu traktēt, ka tur bijis piespiedu elements.
Kad Saeimā tika lemts par J.Maizīti, prokuratūra bijusi kā izmirusi, visi sēdējuši kabinetos un klausījušies translāciju radio. "
Kad paziņoja rezultātus, bijām pārsteigti, tas bija arī šoks. Pēc tam
bija kā skudrupūznis. Tas bija negaidīti."
Ē.Kalnmeiers atzina, ka jūtoties "šausmīgi noguris" – viņš darot gan savu darbu, gan viņam pievērsta uzmanība, jāsniedz intervijas. Daži viņam atgādinājuši Blaumaņa Kristīnes teikto par atvadīšanos no vieglajām dienām.