Kampars: Latvija var piedzīvot nopietnu demokrātijas krīzi
Kā vērtējat notikumus Rīgas domē, kur Jaunais laiks tomēr palika opozīcijā? Vai tie nebūtu jāskata kādā plašākā kontekstā?
Četras dienas ilgušais politiskais teātris ļoti labi parādīja šīs politikas divkosību un liekulību. Manuprāt, nevienam nebija noslēpums, ka ilgāku laiku Rīgas domē atsevišķi Tautas partijas deputāti, tajā skaitā vicemērs Andris Ārgalis, ļoti nopietni uzrunāja Jaunā laika cilvēkus ar aicinājumu gāzt Jāni Birku. Mums kā opozīcijai arī nekad nav bijusi liela sajūsma par Birka kunga darbu vai precīzāk — par bezdarbību. Pēc korupcijas skandāliem viņa rīcībai vajadzēja būt daudz asākai un pārliecinošākai. Viņš izveidoja komisiju, kas, starp citu, bija Jaunā laika ideja, bet šī komisija netika apveltīta ar nopietnām pilnvarām.
Tāpēc mēs savācām parakstus, un to darījām tikai tad, kad bija Tautas partijas un sociāldemokrātu apstiprinājums, ka šie paraksti būs. Kad TB/LNNK ieraudzīja savāktos parakstus, viņi saprata, ka pozīcijas ir apdraudētas, un sāka nopietnas sarunas ar Jauno laiku par sadarbību. Manuprāt, tas dokuments, par kuru sarunas sākās nevis naktī, bet septiņos vakarā, bija nepārprotams — tajā bija teikts, ka Rīgas domes koalīcija ir beigusi pastāvēt un ka ir vajadzīga efektīvāka sadarbība Rīgas domes koalīcijā. To parakstīja TB/LNNK priekšsēdētājs Roberts Zīle un Jānis Zaržeckis, kuru bija deleģējusi LPP/LC. Viss, kas notika tālāk, bija tradicionāli Latvijas politiskajai situācijai.
Jums pārmet, ka ar prasību tēvzemiešiem nomainīt Rīgas mēru esat ieprogrammējuši rezultātu, jo neviena sevi cienoša partija bez motivācijas pati neatsauks savu mēru.
Mēs kā politiķi turam savu vārdu, un tāpēc mums bija ļoti grūti tajā pašā vakarā, kad bija savākti paraksti par Jāņa Birka noņemšanu, pateikt, ka šis dokuments nav nekā vērts. Mēs neesam tā partija, kas stundas laikā ir gatava mainīt viedokli. Taču šīs dienas parādīja, ka Latvijas politikā tomēr ir citi noteicēji — aizkulišu spēlētāji, kas šo situāciju regulē, tāpēc tādiem cilvēkiem kā Roberts Zīle nācās laipot.
Kuri ir šie spēlētāji?
Man ir grūti nosaukt, bet jautājums par koalīciju, kas nebija spējīga strādāt, apgriezās ar kājām gaisā tad, kad Andris Ārgalis un Edmunds Krastiņš redzēja, ka viņu plāns izbīdīt Jauno laiku kā TB/LNNK gāzēju ir izgāzies un acīmredzot no kādu partijas autoritāšu puses bija norādījums — lai tad labāk ir mazākais ļaunums Birks. Jaunajam laikam bija viena skaidra interese — ar savu darbu pagriezt šo vezumu nedaudz citā virzienā. Mēs to mēģinājām argumentēt arī partneriem, ar kuriem gribējām kopā strādāt. Tas, cik ātri šie partneri mainīja savas domas, ir apliecinājums, ka Latvijas politikā viss ir citādi, nekā izskatās no malas.
Kā varētu raksturot to, kas notiek patiesībā, un — kas notiek?
Mēs redzam kaimiņvalstu pieredzi — gan ilgstošāku demokrātijas pieredzi, gan Krievijas un Baltkrievijas pseidodemokrātijas modeli. Krievija savu varas piramīdu būvē uz opozīcijas politisku iznīcināšanu un mediju pārņemšanu savā kontrolē. Tas ir pirmais Putina solis, ko viņš paveica. Un tālāk jau vara ir tikai tehnikas jautājums. Krievijā ir demokrātija, kur ir iedibināta kārtība, ir cilvēku kopa, kas ir pie varas un principā var vinnēt vēlēšanas un regulēt ekonomiskos procesus. Krievijā ir cilvēki, kas uzskata, ka šis modelis ir tā kā cienījams, jo tiešām tur izveidota kaut kāda kārtība kā jau valstīs, kur ir autoritāri režīmi. Savukārt mēs uzskatām, ka Latvijā ir jābūt tam demokrātijas modelim, kas darbojas Zviedrijā, Vācijā… Tur galvenais procesu noteicējs ir sabiedrība, nevis atsevišķi cilvēki, kuri manipulē un paši ir pārliecināti, ka viņu tiesības gan iecelt, gan atcelt dažādus drošības dienestu vadītājus, tiesībsargājošo iestāžu vadītājus iekļaujas šajā valsts pārvaldes funkcijā. Tie ir pilnīgi pretēji maniem politiskajiem uzskatiem, un politiskajā cīņā šī robežlīnija iet tieši šeit.
Kuri politiķi un kuri politiskie spēki tādā gadījumā ir otrā pusē šai robežlīnijai?
To, kas šobrīd notiek, varu nosaukt par mēģinājumiem pagriezt mūsu valsti pilnīgi citā virzienā un ietekmēt mūs diezgan brutālām metodēm.
Kas un kā to dara?
Ik pa laikam mēs redzam, ka Tautas partijas vecbiedrs Gundars Bērziņš atsevišķos medijos bieži nāk klajā ar viedokļiem, kuros ir reāli kritizēta mūsu sadarbība ar rietumvalstīm, mūsu līdzšinējā izpratne par to, kādai jābūt demokrātijai. Viņš arī diezgan skaidri pasaka, ka situācijai politikā, viņaprāt, ir jābūt kontrolējamai, ka premjeram ir jākontrolē gan prokuratūra, gan KNAB. Tas ir pamats politiskajam saviļņojumam, un tāpēc arī sabiedrībā ir izveidojusies šī konfliktsituācija, jo izpratne par demokrātiju ir atšķirīga.
Kādu iespaidu tas var atstāt uz jūsu partijas iespējām realizēt savu politiku?
Tēlaini runājot, politiskā elite sadzen mūs aplokā, un, nošķirot no jebkādām varas iespējām, viņi ļauj Jaunajam laikam savā starpā sakašķēties. Objektīvi cilvēki politikā vēlas būt pie varas. Taču diemžēl šajā ekonomiskajā situācijā varas partijas izmanto jebkuras metodes, ja atceramies kaut vai stāstu par Rēzeknes burtnīciņām pirms 9.Saeimas vēlēšanām, kad Neatkarīgā Rīta Avīze mēnesi pirmajās lapās par to rakstīja. Savā būtībā tur bija viena gaļas kombināta direktora kaut kādi pieraksti, par kuriem partijai vispār nebija nekādas izpratnes. Kad mēs uzzinājām, kas ir noticis, šis vadītājs tika zibenīgi izslēgts no partijas. Mēs nebijām saņēmuši slēptu finansējumu. Iespējams, partijas sporta spēlēs šis cilvēks bija pacienājis mūs ar savām desām. Es to nezinu. Taču te nevar runāt par nopietnu finansēšanas pārkāpumu pretēji tiem varas partiju pārkāpumiem, par kuriem tika rakstīts presē.
Jums ir iespēja skaidrot sabiedrībai savu pozīciju, lai tā varētu analizēt un nošķirt vienu situāciju no otras.
Tā ir metode, kad sabiedrības acīs visa politika ir padarīta vienāda. Visi politiķi ir padarīti par tādiem, kuriem interesē tikai savas personīgās intereses un godaprāta nav nevienam. Tad sabiedrība slīgst aizvien dziļāk savā neticībā politiķiem, un tas šiem cilvēkiem ir izdevīgi, jo tajā brīdī viņi var būvēt varas piramīdu uz neziņas un spēka pamatiem. Tas, manuprāt, šobrīd ir tik ļoti bīstami. Ja šādas metodes politiskajā cīņā tiks izmantotas un ja varošie un spējīgie cilvēki varas partijās tomēr nespēs saprast, ka situācija ir aizgājusi pāri sarkanajai līnijai, tad mūs gaida nopietna demokrātijas krīze.
Vai Jaunais laiks ir tik stiprs, lai varētu ietekmēt politisko situāciju un demonstrēt citu politisko kultūru?
Jaunā laika spēks ir tajā, ka mēs šobrīd patiešām esam vienoti, un tas ir pirmais priekšnoteikums, lai mēs varam darboties. Problēma ir tā, ka sabiedrība vairs netic nevienam politiķim, un arī mums ir ļoti grūti piesaistīt cilvēkus, kas būtu gatavi ar jaunu enerģiju un jaunām idejām nākt uz mūsu partiju.
Kāpēc ir grūti piesaistīt?
Politiķa tēls sabiedrībā jau ir tik ļoti izkropļots, ka cilvēki politiķi uztver kā tādu blēdi un negodīgu cilvēku, vienalga, ko viņš dara vai nedara. Varas partijas iedzen opozīciju finansiālā strupceļā. Rīgas domē, piemēram, šie deputāti paliek bez fiziskiem iztikas līdzekļiem, un, ja tas ir ilgstoši, viņi sāk meklēt kaut kādas iespējas, jo arī viņiem ir bērni, varbūt kredīti. Jautājums, vai mēs esam spējīgi valstī radīt tādu demokrātisku politisko sistēmu, kura ir ilgstoši dzīvotspējīga. Šobrīd izskatās, ka tā ir ierauta iekšējā karā, kurā cilvēki, kas redz Krieviju kā savu ideālo modeli, grib pārējos politiski iznīcināt un vienpersoniski valdīt.
Vai ir iespējams konkretizēt? Jūs pieminējāt Gundaru Bērziņu, kas pārstāv labējo partiju.
Gundars Bērziņš savos izteikumos raida ļoti nopietnus signālus par Šķēles kungu [TP dibinātājs Andris Šķēle] kā izcilāko premjeru. Acīmredzot Tautas partijai arī iekšēji ir problēmas un tai trūkst spēcīga līdera, kas partijai iedotu otro elpu. Tāpēc es ļoti nopietni uztveru šīs baumas par Andra Šķēles atgriešanos aktīvā politikā, kas, manuprāt, būtu katastrofa. Tas būtu spilgts signāls, ka šī politiskās pretimstāvēšanas eskalācija vēl palielinās un ka tiešām sabiedrība var pilnībā sākt ignorēt politiskos procesus un var pat parādīties kādas ekonomiskās pasīvās pretošanās metodes, piemēram, kolektīva nodokļu nemaksāšana. Viskautkas var būt, ja sabiedrība tiek novesta krīzes situācijā. Tās sekas var būt ļoti neprognozējamas un bīstamas, un mēs nevaram izslēgt arī savu tuvāko sabiedroto rietumvalstu reakciju.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.