Sīkās rūpes ir un paliek rūpes. Piemēram, lielu neapmierinātību izraisa fakts, ka tiek ierobežota skolēnu brīvība - nelaiž ārā no skolas starpbrīžu laikā. Saprotams, kamēr skolēns atrodas skolā, tā par viņu atbild. Bet vai tik tiešām nav iespējams rast kompromisu? Pārmetumi izskan arī par skolas fizisko stāvokli - telpām, sporta zālēm, visi vēlētos tās lielākas, gaišākas. Protams, katrs apzinās, ka to tik viegli mainīt nevar un tam nepieciešami līdzekļi, tomēr arī minimālas izmaiņas var veikt bez lielas piepūles.
Tālāk jau viedokļi izskan daudz bargākos toņos par nopietniem tematiem, kas skar skolas sistēmu. Sākšu ar to, kas neapmierina nevienu no vidusskolēniem. 11. klasē tiek pasniegti 14 priekšmeti - starp tiem arī eksakto zinātņu priekšmeti, kā fizika, ķīmija, bioloģija. Ir vairāk nekā skaidrs, ka ne katrs vēlēsies kļūt par inženieri, ārstu vai botāniķi. Vēlama būtu tāda sistēma, ka vidusskolas sākumā katrs skolēns pats, balstoties uz savām interesēm, varētu izvēlēties priekšmetus, kurus viņš vēlas apgūt padziļināti. Tādējādi skolēni, kuri ir pārliecināti, ka nesaistīs savu nākotni ar, piemēram, ķīmiju, nemocītos pie grāmatām mājās. Jaunietis droši vien pat nemācās un pēc tam pārbaudes darbos iegūst neapmierinošas atzīmes. Viņam pat nav īstas motivācijas apgūt to priekšmetu, jo - kam viņam tas nepieciešams? Tam seko skolotāju neapmierinātība. Un kuram tas vajadzīgs? Nevienam - ne skolēnam, ne skolotājam.
Jau pieminētā brīvības ierobežošana izpaužas arī verbāli. Skolēniem nav atļauts pietiekami izteikties stundās. Viņi labprāt vairāk izteiktu savu viedokli, uzdotu jautājumus, interesētos. Bet skolotāju attieksme rada citādu sajūtu - labāk vispār neko neteikt. Stundās valda kapa klusums. Un tieši tas, kas notiek, precīzāk, nenotiek, stundās ir tas, kas izsauc nepatiku pret pasniegto priekšmetu. Nevar saprast, vai skolotāji nav ieinteresēti pasniegt interesantāk savu priekšmetu vai arī tur slēpjas kāds cits iemesls, bet stundas norisi būtu vēlams nedaudz pagrozīt. Skolās tagad tiek pasniegta tikai sausa teorija un katrs sēž, ieracies grāmatā, meklē informāciju, pieraksta kladē un iziet ārā no klases. Mūsdienās jau skolēni ir pieraduši visu redzēt, dzirdēt un arī aptaustīt. Tāpēc tiek pieprasīta lielāka daudzveidība stundās - izmantot visādus skaņas, video, attēlu formātus. Neviens jau neprasa, lai tas ir katru stundu, bet katru stundu klausīties tikai teorētisko lietojumu īsti neviens nespēj.
Ir arī pāris jauniešu, kuri saka - viņiem viss patīk, izņemot to, ka Latvijas diplomu nepieņem daudzu valstu universitātēs un atestātu 12. klasē izsniedz pārāk vēlu. Šeit jau var manīt arī pretrunību - viss patīk, apmierina, problēmu nav, bet tik un tā nevar sagaidīt brīdi, kad varēs traukties prom no savas dzimtenes. Universitātes un to izvēle vidusskolā ir viena no aktuālākajām tēmām, tāpēc visi ir izcili informēti par to, cik maksā augstākā izglītība Latvijā un ka, piemēram, Ziemeļvalstīs tā ir bezmaksas. Šķiet loģiski, ka jaunieši vēlēsies atvadīties no Latvijas un doties mācīties uz ārzemēm, kur viņiem būs atļauts izvēlēties priekšmetus, kurus viņi vēlas apgūt, un kur viņiem nebūs jāmaksā augstas studiju maksas.
Taču ir arī skolēni, kuri uzskata: ja paši neko nedarīsim un necentīsimies mainīt, tad nekas nemainīsies. Jārunā ar skolotājiem, jāiesniedz ieteikumi, un tad varēsim priecāties par iznākumu. Tomēr lielākā daļa skolēnu jau ir zaudējuši cerības jebkad kaut ko mainīt vai arī uzskata, ka tas nav viņu uzdevums - viņiem nepieder tāda vara. Prieks par tādiem cilvēkiem, kas vēl saskata kaut mazāko cerību nedaudz gaišākai nākotnei izglītības jomā. Un tad jau arī paspīd kāds gaismas stariņš tā tumšā tuneļa galā.