Izraudzīdamās Pekinas spēļu ģenerālplāna izstrādāšanai Hitlera iecienītākā arhitekta un 1936.gada Berlīnes olimpisko spēļu noformētāja dēlu Albertu Špēru jaunāko, Ķīnas valdība netieši norāda uz estētikas radikālo politizāciju, kas bija XX gadsimta totalitārisma raksturīga iezīme. Tāpat kā to laiku režīmi, lai tie būtu fašistiski vai komunistiski, Ķīnas līderi ir centušies pārveidot sabiedrisko telpu un sporta pasākumus par redzamu pierādījumu savai piemērotībai un pilnvarām valdīt.
Špēra jaunākā uzdevums bija izstrādāt ģenerālplānu piekļuvei olimpiskajam kompleksam Pekinā. Viņa projekts centrēts uz impozantas avēnijas izbūvi, lai savienotu Aizliegto pilsētu ar Nacionālo stadionu, kurā notiks atklāšanas ceremonija. Viņa tēva plāns "Ģermānijai" — šo vārdu Hitlers izraudzījās Berlīnei, kuru viņš plānoja uzbūvēt pēc Otrā pasaules kara, — arī balstījās uz šādu varenu centrālo asi.
Ķīnas valdnieki uzskata olimpiskās spēles par skatuvi, uz kuras demonstrēt pasaulei savas pēdējos trīsdesmit gados uzceltās valsts ārkārtīgo vitalitāti. Šī demonstrācija kalpo pat vēl svarīgākam iekšpolitiskam mērķim: vēl vairāk leģitimizēt režīma nepārtraukto valdīšanu vienkāršo ķīniešu acīs. Ņemot vērā šo imperatīvu, pārspīlēta patosa un gigantisma pilna arhitektoniskā valoda bija gandrīz neizbēgama.
Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka Pekinas olimpiskās spēles var atgādināt tās spēles, kuras valdzināja fīreru un apbūra vāciešu masas 1936.gadā.
Tāpat kā Pekinas spēles, arī Berlīnes olimpiāde bija iecerēta kā pirmā sabiedrībā iznākšanas balle. Jozefa Gebelsa nacistu propagandas mašīna tika iedarbināta uz pilnu jaudu. Atlētiskuma tēls, kas spoži izmantots Lenijas Rīfenštāles slavenajā dokumentālajā filmā, šķietami radīja saikni starp nacistiem un senajiem grieķiem un apstiprināja nacistu mītu, ka vācieši un vācu civilizācija esot klasiskās antīkās pasaules "āriešu" kultūras īstie mantinieki.
Izstrādājot Pekinas olimpisko spēļu ģenerālplānu, Špērs jaunākais, kurš ir atzīts arhitekts un pilsētu plānotājs, tāpat kā viņa tēvs, centās radīt futūristisku globālu metropoli.
Protams, valoda, kādā viņš pārdeva savu projektu ķīniešiem, ļoti atšķīrās no vārdiem, kādus viņa tēvs lietoja, iepazīstinādams Hitleru ar saviem plāniem. Tā vietā, lai uzsvērtu dizaina pompozitāti, jaunākais Špērs runāja par tā draudzīgumu videi. Divus tūkstošus gadu vecā Pekinas pilsēta bija jāpārceļ hipermodernisma laikmetā, turpretim viņa tēva 1936.gada Berlīnes plāns, viņa vārdiem sakot, bija "vienkārši lielummānija".
Protams, dēlam nekad nav jāatbild par tēva grēkiem. Taču šajā gadījumā, kad dēls aizņemas būtiskus elementus no sava tēva arhitektūras principiem un kalpo režīmam, kurš cenšas izmantot spēles dažiem līdzīgiem mērķiem, kādi iejūsmināja Hitleru, vai viņš pats labprāt neatspoguļo šos grēkus?
Totalitārie režīmi — nacisti, padomju režīms astoņdesmitajos gados un tagad ķīnieši — vēlas rīkot olimpiskās spēles, lai vēstītu pasaulei par savu pārākumu. Ķīna uzskata, ka tā ir atradusi pati savu attīstības un modernizācijas modeli, un tās valdnieki raugās uz olimpiskajām spēlēm, tāpat kā nacisti un Leonīds Brežņevs — kā uz līdzekli, lai "pārdotu" savu modeli globālajai auditorijai.
Ķīniešiem acīmredzami pietrūka politiskās muzikālās dzirdes, kad viņi izvēlējās arhitektu, kura vārdam ir tik tumša vēsturiskā pieskaņa. Pats Špēra vārds droši vien nebija svarīgs amatpersonām, kuras viņu izraudzījās. Tās centās sarīkot olimpiskās spēles, kuras parādītu viņu priekšstatu par viņiem pašiem, un Špērs jaunākais, atskatījies uz sava tēva varas arhitektūras meistarību, piedāvāja vajadzīgo.
Špēra jaunākā un viņa patronu olimpiskās vīzijas īstenošana iezīmē patīkamas starpspēles beigas. Gadiem ilgi pēc aukstā kara politika netika saistīta ar spēlēm. Zelta medaļa atspoguļoja spēļu dalībnieku sportiskās spējas un uzticību, nevis tās politiskās sistēmas nopelnus, kura viņus radījusi.
Taču tagad mēs esam atgriezušies pie estētiskas politiskās hipnotizēšanas, ko atspoguļo rīkotājvalsts valdības pasludinātais mērķis, ka Ķīnai jāiegūst vairāk zelta medaļu, nekā ir ieguvusi jebkura valsts līdz šim. Kad olimpiskā lāpa — kas pati ir nacistu radīta un pirmo reizi tika izmantota Berlīnes olimpiskajās spēlēs — virzīsies pa Špēra jaunākā varas avēniju, pasaulei atkal būs jāvēro totalitārās gribas triumfs.
* Ņina Hruščova pasniedz ārlietas Ņujorkas universitātē The New School University un ir sarakstījusi grāmatu Iedomājoties Nabokovu: Krievija starp mākslu un politiku (Imagining Nabokov: Russia Between Art and Politics)
Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate