Kioto spēle Eiropas Savienībā

gadu, un palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru kopējā energobilancē līdz 20%. Eiropas Savienībai šķietami ir līdera loma klimata pārmaiņu novēršanas politikā. 1994.gadā Eiropas Savienība apstiprināja Kioto protokolu, bet 2002.gadā to ratificēja. Eiropas Savienības 15 vecās dalībvalstis (ES—15) apņēmās līdz 2010.gadam samazināt izmešu apjomu par astoņiem procentiem, salīdzinot ar 1990.gadu. Industriālās nācijas, kas nav ratificējušas Kioto protokolu, pirmkārt un galvenokārt ASV, tika kritizētas kā bezatbildīgas pret vides problēmām. Pēdējo piecpadsmit gadu laikā, no 1990. līdz 2005.gadam, ES—15 spēja samazināt emisiju apjomu tikai par 2%, un tas tagad ir skaidrs, ka ES—15 nespēs izpildīt savas Kioto saistības. Tikai piecas no ES—15 valstīm ir panākušas būtisku progresu savu saistību izpildē. ES—15 labākajā gadījumā varētu samazināt emisiju apjomu par 4,6 procentiem līdz 2010.gadam. ES—15 neveiksme Kioto saistību izpildē nav liels pārsteigums. Pārsteigums ir tas, ka ES—15 ir spējusi pasniegt šo izgāšanos kā panākumu. Kad 2007.gada martā "20—20—20" mērķis tika pieņemts, šis lēmums tika skaļi popularizēts un pasniegts kā kārtējais ES klimatu izmaiņu politikas sasniegums. Toreizējā ES Padomes prezidente Angela Merkele nosauca to par izrāvienu, bet Eiropas Komisijas prezidents Hosē Manuels Barrozu pasludināja to par visu laiku ambiciozāko paketi. Taču, kad nonāca līdz emisiju samazināšanas mērķa sadalei starp Eiropas Savienības dalībvalstīm, 2008.gada janvārī Eiropas Komisija piedāvāja mainīt bāzes gadu no 1990. uz 2005.gadu. Šī pieeja — apstiprināta kā pamats sarunām pēdējā ES Padomes sēdē — faktiski nozīmēja to, ka dažas vecās Eiropas Savienības dalībvalstis varēs pat nepildīt savus agrāk izvirzītos Kioto mērķus. Iemesls bija ļoti vienkāršs: Eiropas Savienības jaunās dalībvalstis, kas tika uzņemtas ES 2004. un 2007.gadā, jau ir veikušas krietni lielāku emisiju samazināšanu, nekā ES—15. Jaunajām dalībvalstīm nav kolektīva Kioto mērķa, bet var prognozēt, ka līdz 2010.gadam tās nodrošinās emisiju samazinājumu par 20 procentiem, salīdzinot ar 1990.gadu. Latvija, Lietuva un Igaunija, piemēram, laika posmā no 1990. līdz 2005.gadam ir samazinājušas emisijas vairāk nekā uz pusi. Protams, to daļēji var attiecināt uz piesārņojošās padomju tipa rūpniecības sabrukuma rēķina. Tomēr, mainot bāzes gadu emisiju aprēķināšanai no 1990. uz 2005.gadu, Eiropas Komisija cenšas piesegt ES—15 izgāšanos un uzliek pārmērīgus emisiju samazinājuma mērķus tām ES dalībvalstīm, kuras jau ir videi visdraudzīgākās. Pārrēķinot Eiropas Komisijas priekšlikumu kā 2020. pret 1990.gadu samazinājuma mērķi, izrādās, ka ES—15 valstīm ikgadējais samazinājums ir pat mazāks, nekā iepriekš uzņemtās Kioto saistības (skat. grafiku). Tātad jaunais mērķis ES—15 valstīm ir mazāk ambiciozs nekā Kioto saistības! Turklāt vairākas Eiropas Savienības vecās dalībvalstis saņemtu atbrīvojumu no savu Kioto saistību izpildes. Piemēram, Itālijai bija paredzēts 6,5% (2010 pret 1990) samazinājuma mērķis atbilstoši ES—15 Kioto saistībām, bet tikai 2,5% (2020 pret 1990) samazinājuma mērķis atbilstoši Eiropas Komisijas priekšlikumam. Austrijai attiecīgi 13% un 0,8%. Spānijai bija atļauts 15% (2010 pret 1990) emisiju palielinājums atbilstoši ES—15 Kioto saistībām, bet 37% (2020 pret 1990) emisiju palielinājums atbilstoši Eiropas Komisijas priekšlikumam utt. Tik daudz par "visu laiku ambiciozāko paketi"... Ierobežojot ekonomiskās izaugsmes iespējas tām valstīm, kas jau ir sasniegušas savus Kioto mērķus, un dodot atlaides bagātākajām dalībvalstīm, Eiropas Komisija atalgo bezdarbību un samazina ES klimata pārmaiņu politikas efektivitāti. Ņemot vērā, ka ES—15 valstis rada ap 80% no Eiropas Savienības kopējā emisiju apjoma, šīs valstīm ir jāuzņemas vadošā loma ES klimata izmaiņu politikā. Šīm valstīm jau sen ir laiks nopietnāk piepūlēties.