Protams, Krievija ir nostiprinājusi kontroli pār separātiski noskaņotajiem Dienvidosetijas un Abhāzijas anklāviem. Tā sagrāva Gruziju militāri, smagi iedragāja Gruzijas ekonomiku un izraisīja nesaskaņas Rietumu aliansē. Trīs gadus tā ir izmēģinājusi visus iedomājamos paņēmienus, lai gāztu Saakašvili — uzkurinājusi iekšējo sacelšanos, noteikusi ekonomisko blokādi, palielinājusi savus spēkus anklāvos un galu galā sāka karu. Tomēr Gruzijas prezidents joprojām ir pie varas.
Šeit, Tbilisi, spriedze, saprotams, ir liela. Krievijas tanki ir mazāk nekā 25 jūdžu attālumā, un gar galveno ceļu uz Gori dega krievu karavīru aizdedzinātie kviešu tīrumi, kad es braucu cauri krievu kontrolpunktam uz šo pamesto, okupēto pilsētu. (Visvairāk iespiedušies atmiņā piedzērušies krievu karavīri Gruzijas armijas formas tērpos — "jo tie ir labāki par mūsējiem".)
Krievijas iebrukums Gruzijā ir pārveidojis stratēģisko ainavu. Taču, kamēr Rietumi debatē, kā "sodīt Krieviju", ir vitāli svarīgi atcerēties, ka galvenā fronte joprojām ir Gruzijā. Runas par tiesību atņemšanu rīkot 2014.gada ziemas olimpiskās spēles vai Krievijas izslēgšanu no G-8 var (vai nevar) zināmā mērā ietekmēt Kremli, taču vissvarīgākais, ko Rietumi tagad var darīt, ir nostiprināt valdību Tbilisi. Vienādojums ir vienkāršs: ja Saakašvili izdzīvos, Vladimirs Putins zaudēs.
Šo vīru spēcīgais personiskais naids pārklāj divus Krievijas un Gruzijas mokpilnās vēstures gadsimtus. Daudzi ziņo, ka Putins vienkārši zaudē savaldīšanos, runādams par negaidīti veiksmīgo Saakašvili, kurš savu gandrīz bankrotējušo valsti ieveda ekonomiskās izaugsmes zelta laikmetā ar pasaulē visaugstāko tiešo ārvalstu investīciju attiecību pret iekšzemes kopproduktu. To visu apturēja krievu tanki.
Kremlis droši vien ir zaudējis izdevību novākt Saakašvili ar atklātu spēku, kaut gan nevar izslēgt draudīgākus, slepenākus līdzekļus. Es nupat pusdienoju kopā ar viņu publiskā restorānā un vēlētos, kaut drošības pasākumi ap viņu būtu mazliet stingrāki. (Viņa priekštecis Eduards Ševardnadze gandrīz krita par upuri vairākiem atentāta mēģinājumiem, kurus, kā uzskata, vadījuši krievi.) Kremļa lielākā cerība tagad ir, ka Gruzijas ekonomika sairs, tās valūta sabruks un nelaimīgie iedzīvotāji, kāda opozīcijas līdera (varbūt Krievijas finansēta) mudināti, piespiedīs Saakašvili atteikties no varas.
Rietumu atbildei uz šo izaicinājumu jābūt vairāk nekā retorikai. Pašlaik vissvarīgākais ir plaša ekonomiskā un militārā palīdzība. Publiska apņemšanās palīdzēt atjaunot Gruziju ir labākais veids, kā neļaut Krievijai sasniegt savu mērķi. Premjerministrs Vladimirs Gurgenidze lēš, ka dzelzceļu, tiltu, ostu un citas infrastruktūras atjaunošana izmaksās vismaz vienu miljardu dolāru; tajos neietilpst humānā palīdzība, bēgļu izvietošanas izmaksas un Gruzijas bruņoto spēku atjaunošana. Gurgenidze paredz arī negatīvu ekonomisko izaugsmi, milzīgu budžeta deficītu un sabrukumu tūrisma jomā, kura bija tikko sākusi uzņemt apgriezienus šajā skaistajā zemē.
ASV senators Džozefs Baidens aicinājis nekavējoties piešķirt Gruzijai vienu miljardu dolāru, un šim priekšlikumam ātri pievienojās Baraks Obama. Taču Buša administrācija vēl nav konkretizējusi ekonomisko atbalstu. Kongress sanāks uz īsu laiku pirms vēlēšanām, un papildu budžeta asignējumi tiks pieņemti vienīgi tad, ja prezidents Bušs to enerģiski pieprasīs kā divpartiju pasākumu. Pat ja tas tiks atlikts līdz nākamajam gadam, Buša tūlītējs ierosinājums un abu prezidenta amata kandidātu apstiprinājums palīdzēs uzlabot noskaņojumu Gruzijā. Eiropas Savienībai, Pasaules Bankai, Starptautiskajam Valūtas fondam un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai jāsniedz līdzīgs atbalsts.
Ilgtermiņā Gruzijai un Krievijai ir mierīgi jāsadzīvo līdzās. Te Gruzijai jāveic sava darba daļa. Ārkārtīgi talantīgais 41 gadu vecais Saakašvili 2003.gadā izglāba savu valsti no pilnīga sabrukuma. Taču viņam par nākotni jādomā stratēģiski.
Dažreiz viņš pārmetis eiropiešiem nepietiekamu atbalstu, kas gan nav laba taktika kādam, kurš mēģina pievienoties ES, un ir lietojis tādus izteikumus pret Krieviju, kuri, kaut arī saprotami, vienīgi palielina briesmas viņam pašam. Saakašvili nevar paņemt savu mazo zemi un pārcelt to uz Meksiku. Viņam ir rūpīgāk jāpārvalda situācija.
Sekas, protams, būs jūtamas Krievijas attiecībās ar Rietumiem. (Buša neuzmanība pret Krievijas draudiem, ko dramatiski ilustrēja viņa burtiski apkampšanās ar Putinu Pekinā, kad krievu tanki ieripoja Gruzijā, Kremlim varēja likt domāt, ka iebrukums paliks nesodīts.) Kaut arī Rietumi nesāks karu Gruzijas dēļ, Krievijai jāsaprot, ka tai būs jāmaksā par spēka vai spēka draudu lietošanu pret kaimiņvalstīm, kuras kādreiz ietilpa padomju telpā.
Tas īpaši attiecas uz Ukrainu un Azerbaidžānu, kuras acīmredzot būs Maskavas nākamais iebiedēšanas mērķis. Noteikumi pasaulē pēc aukstā kara mainās — taču ne pilnībā par labu Krievijai, kura pārāk zemu novērtējusi savas rīcības vienojošo ietekmi uz Rietumiem. Kā tieši šīs attiecības attīstīsies, ir atkarīgs no tā, ko katra puse darīs turpmākajās nedēļās — it īpaši Gruzijā.
Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate