Koalīcijas valdībās posteņu sadale tradicionāli ir tirgošanās objekts

Protams, situācija Latvijā nav tik ļauna kā tolaik Krievijā, un droši vien arī mūsu politiķiem nedraud emigrācija vai nāve. Tomēr knosīšanās un stīvēšanās ap posteņu un ietekmju sadali topošajā valdībā nedaudz atgādina šo vēsturisku epizodi: vispirms jānokārto amatu lietas, tad gan atrotīsim piedurknes un metīsimies darbā… Koalīcijas valdībās posteņu sadale tradicionāli ir tirgošanās objekts, un tā tas notiek arī citviet, tomēr Latvija nu sāk atgādināt valstis, kurām raksturīgs raibs un savstarpēji nospriegots reliģiskais vai etniskais sastāvs. Piemēram, Libāna vēl nesen bija izslīpējusi līdz sīkumiem sistēmu, kāds postenis kurai reliģiskajai grupai pienākas – sunītiem X, šiītiem – Y, kristiešiem – Z. Posteņu dalīšana kā veids mēģināt nodrošināt pamieru starp etniskām grupām raksturīgs Kenijai, Nigērijai u.c. Apžēliņ, Latvijā taču nav situācijas, ka vienas partijas vēlētāji, ieraugot, viņuprāt, netaisnīgu posteņu sadalījumu, trauksies rīkot nemierus vai pilsoņu karu! Politiķu argumenti, kāpēc par amatiem tā jācīnās, ir jocīgi. «Mums tie nepieciešami, lai varētu uzņemties atbildību.» Ak, atbildību… Šāda atruna varbūt piestāvētu jauniem politiskiem spēkiem, bet ne tādiem, kuri šo atbildību īsteno jau gadiem, akvāriju uzvārot par zivju zupu un tagad nesaprotot, kāpēc zupu neizdodas pārvērst atkal par akvāriju. «Mums tie nepieciešami, lai īstenotu savu ideoloģiju.» Un kurš pats ir publiski atzinis, ka programmas tiek rakstītas «ķeksīša» dēļ un par ideoloģiskām atšķirībām runāt grūti? Vai ne politiķi? «Mums jāattaisno vēlētāju uzticība un griba.» Šaubos, ka cilvēki balsoja par partiju X, būdami informēti un iepriecināti, ko šī partija var izdarīt konkrētajā nozarē un ministrijā. Šis arguments būtu lietojams, ja partijas uz vēlēšanām būtu gājušas ar skaidru, personalizētu Ministru kabineta modeli (vai t.s. ēnu valdību), un tad, vērtējot plusus un mīnusus konkrētajiem posteņu kandidātiem, varētu tos tulkot kā attieksmi pret partijas pretenzijām uz attiecīgo nozari. Un vēl šī runāšana par epieciešamo līdzsvaru starp vieglajām un smagajām ministrijām. Vai nebūtu jēdzīgāk ministrijas dalīt pēc to kontrolei pieejamo Eiropas Savienības fondu apjoma? Tad tas smagums varbūt izrādītos gluži panesams. Var jau teikt: lai taču cilvēki izplūcas! Tomēr gribētu atgādināt godājamajiem politiķiem, ka lēmumi tiek pieņemti arī parlamentā. Ja ministru posteņu dalīšanas procesa rūgtums saglabāsies vai, prasti sakot, šis bērnudārzs nebeigsies, tad, pat ja ministri kaut kā sastrādāsies, sīkās atriebības var sazelt parlamenta līmenī. Un neliela balsu pārsvara situācijā tas var novest pie nepatīkamiem pārsteigumiem.