Kosovas realitātes

Lai arī šīs institūcijas vēl ir tikai attīstības stadijā, šie panākumi ir vērtējami pozitīvi. Kosovā ir aptuveni 2,3 milj. iedzīvotāju, no kuriem 90% ir albāņi, 5% serbi, savukārt vēl 5% — citas minoritātes. Bijušā ANO Ģenerālsekretāra īpašā sūtņa Kosovā Marti Ahtisāri plāns, kas pavēra ceļu uz Kosovas neatkarību, un Kosovas Konstitūcija uzsver Kosovas multietniskumu. Lai arī serbi ir tikai 5% valsts iedzīvotāju, Kosovā ir divas oficiālās valodas — albāņu un serbu, savukārt pārējo kopienu valodas var tikt izmantotas oficiālā saziņā. Kosovas parlamentā un valdībā, kā arī valdības institūcijās tiek noteiktas kvotas, kas paredz garantētas vietas konkrētam skaitam minoritāšu pārstāvju. Tātad vismaz normatīvā līmenī Kosova lielā mērā atbilst idejai par multietnisku valsti. Realitātē albāņi ir sadalīta nācija, un albāniskā identitāte vairumam Kosovas albāņu joprojām ir spēcīgāka nekā kosovieša identitāte. Kosovas albāņi joprojām daudz biežāk izmanto sarkano Albānijas karogu ar melno ērgli, nevis zilo Kosovas karogu, kurš simbolizē Kosovas teritoriju un sešas galvenās kopienas, kas to apdzīvo. Lai arī kosovieši lepojas ar izcīnīto neatkarību, valstiskuma apziņa iedzīvotāju vidū vēl tikai veidojas. Izteikts nacionālisms ir raksturīgs vairumam jaunu valstu. Kosovas gadījumā tas mēdz būt traucēklis steidzamākā Kosovas drošības priekšnoteikuma — sabiedrības integrācijas — sasniegšanai. Serbi un albāņi Kosovā joprojām dzīvo šķirti. Lai arī plaša mēroga etnisku sadursmju kopš Kosovas neatkarības nav bijis, tomēr dažādi incidenti notiek joprojām, sevišķi Mitrovicā, ziemeļos no Ibaras upes, kas nodala albāņu un serbu apdzīvotos rajonus. Tai pašā laikā arī šeit nevar runāt par etniski motivētu vardarbību, jo liela loma ir noziedzīgajiem grupējumiem, kuri ir ieinteresēti nestabilitātes saglabāšanā un vājā robežkontrolē ar Serbiju. Kosovas policijai faktiski nav kontroles ziemeļos no Ibaras. Serbi atsakās atzīt Kosovu kā neatkarīgu valsti, līdz ar to arī tās institūcijas, un 2008.gada pavasarī sarīkoja paši savas, ne Kosovas valdības, ne ANO neatzītas, pašvaldību vēlēšanas. Serbu policisti kopš neatkarības atjaunošanas atteicās atgriezties darbā. Kosovas valdība turpināja maksāt policistiem algas un aicināja tos atgriezties pie pienākumu pildīšanas, taču tikai daži serbu policisti to ir izdarījuši. Šogad janvārī tika likvidēts Kosovas aizsardzības korpuss, kurš lielā mērā balstījās uz pretrunīgi vērtētās Kosovas atbrīvošanas armijas mantojumu, un tā vietā izveidoti Kosovas drošības spēki. Taču Kosovas valdības un starptautiskās sabiedrības vēlme un centieni tos izveidot kā multietniskus spēkus, kas atspoguļotu visu Kosovas sabiedrību, nav pilnībā attaisnojušies, jo no aptuveni 1500 Kosovas drošības spēku dalībniekiem tikai seši ir serbi.Starptautiskā sabiedrība Kosovas Konstitūcijas ieviešana un valstiskuma veidošana neveicas raiti, un šeit liela vaina jāuzņemas starptautiskajai sabiedrībai. Ahtisāri plāna pilnvērtīga ieviešana būtu iespējama tikai tad, ja ANO šo plānu būtu apstiprinājusi. Taču ar Krievijas, Spānijas, Rumānijas, Grieķijas, Slovākijas un citu valstu ietekmi Kosovas neatkarību neatzīst ne ANO, ne NATO, ne ES. Tas īpaši svarīgi ir tāpēc, ka šīm organizācijām atvēlēta nozīmīga loma Kosovas suverenitātes veidošanā un stiprināšanā. Desmit gadu laikā kopš Serbijas agresijas apturēšanas Kosovu faktiski ir vadījusi ANO. Varētu sagaidīt, ka šādai starptautisko ekspertu vadītai valdībai vajadzētu vest Kosovu uz mieru, labklājību un izaugsmi. Taču desmit gadus vēlāk Kosova joprojām ir reģiona nabadzīgākā valsts, ieroču, narkotiku un cilvēku kontrabandas ceļš ar augstu korupcijas līmeni, vieta, kur joprojām iedzīvotājiem nav nodrošināta pat stabila elektrības padeve un kur bezdarba līmenis iedzīvotāju vidū sasniedz 50%. Viens no galvenajiem UNMIK, ANO misijas Kosovā, uzdevumiem šai laikā bijis veicināt bēgļu atgriešanos, tomēr arī šajā ziņā ANO nevar lepoties ar panākumiem. Serbu skaits, kas Kosovas teritoriju pameta konflikta laikā, palielinās, un prom dodas pat tie, kas šeit turpināja dzīvot pēc 1999.—2000.gada konflikta. Lai arī etniskās spriedzes līmenis dažādās valsts vietās ir atšķirīgs, serbus pamest valsti mudina galvenokārt tieši sociālekonomiskie apstākļi un bezdarbs. Iespējams, ANO nespējai nodrošināt ekonomisko izaugsmi, tiesiskumu un demokrātijas ieviešanu galvenais iemesls ir, ka UNMIK nav bijusi atbildīga Kosovas iedzīvotājiem, tātad tā nav bijusi demokrātiska no Kosovas perspektīvas. Faktiski šī situācija turpinās jorpojām. UNMIK pamazām nomaina EULEX, Eiropas tiesiskuma misija Kosovā, kurai saskaņā ar Ahtisāri plānu bija paredzēts sekmēt plāna un Kosovas konstitūcijas ieviešanu, kā arī palīdzēt Kosovas valdībai izveidot tiesisku valsti. Tomēr, tā kā ES kā organizācija neatzīst Kosovas neatkarību, tā ir pakļauta ANO, būtībā nav pat pilnvarota ieviest Kosovas likumus, un joprojām nespēj pilnvērtīgi darboties Kosovas ziemeļu daļā. Arī NATO bija paredzēta loma Kosovas valstiskuma veidošanā. Jaunie NATO uzdevumi Kosovā paredz sniegt palīdzību Kosovai aizsardzības korpusa likvidēšanā un drošības spēku, kā arī Drošības spēku ministrijas izveidošanā. Šis ir būtisks uzdevums, jo, par spīti tam, ka pirmajos piecos gados šiem drošības spēkiem nebija paredzēts darboties kā pilnvērtīgai armijai, tie bija paredzēti kā solis ceļā uz armiju, kas ir tikai suverēnu valstu prerogatīva. KFOR un citu starptautisko organizāciju pārāk neaktīvās iesaistīšanās dēļ galvenais mērķis — multietnisku Kosovas drošības spēku, kas veicinātu Kosovas sabiedrības un kopienu integrāciju, — paliks nesasniegts, un tie vairāk līdzināsies tam, par ko saņemta vislielākā kritika no Serbijas — šie spēki patiesībā ir etnisko albāņu armija.Serbijas faktors Serbija kā savus diplomātijas sasniegumus uzsver to, ka EULEX misija Kosovā darbosies saskaņā ar ANO ģenerālsekretāra Ban Ki Mūna "Sešu punktu plānu", nevis Ahtisāri plānu, ka Serbijai izdevies pārliecināt daudzas pasaules valstis neatzīt Kosovas neatkarību, kā arī gūt atbalstu ANO Ģenerālajā asamblejā Kosovas lietas nodošanai izvērtēšanai Starptautiskajai tiesai. Serbija arī uzsver, ka Kosovas neatkarības pasludināšana bijusi nelikumīgs akts pretrunā ar starptautiskajām tiesībām, Serbijas Konstitūciju un tiesībām uz teritoriālo integritāti. Taču realitātē Serbijai Kosovas teritorijā suverenitātes nav bijis jau kopš 1999.gada. Vēl vairāk, runājot par iedzīvotāju interesēm šajā "provincē", Serbija pieskaras vienīgi serbu un citu minoritāšu interesēm. Kopš kara tā nav spērusi nekādus soļus, lai izlīgtu ar albāņiem, ne arī pierādījusi gatavību rūpēties par visu tās iedzīvotāju, tai skaitā albāņu, interesēm. Pašreizējā Kosovas realitāte ir tāda, ka cits risinājums kā Kosovas neatkarība vairs nav iespējams un Kosovas albāņiem pieņemams. Taču, kamēr vismaz Eiropas Savienības valstis nebūs atzinušas Kosovas neatkarību, tās valstiskuma veidošanu un valsts attīstību kavēs ne tikai pašas Kosovas institūciju ierobežotā kapacitāte, augstais korupcijas līmenis, bet arī starptautiskās sabiedrības pretrunas un no tām izrietošā politiskā neizlēmība un neefektivitāte.