Kristīne redz!
Apaļās profesora brilles Kristīnes Tappo (2) sejā pievērš uzmanību. Smalkā metāla rāmītī iestiprinātie stikli met saules zaķus. Akurāts optiķu darbs, vidū ap centimetru biezas, uz malām plānākas lēcas. Abām acīm +17. "Nemaz negaidīju, ka tik labi izskatīsies!" priecājas meitenes mamma Astra Ābelīte (26). Lai gan drošības dēļ trauslo aksesuāru aiz aktīvā mazuļa ausīm tur tieva aukliņa, arī pati Kristīne pie tā vienā rāvienā pieradusi. Pamostoties no diendusas, viņa jau stiepj mammai pretī galvu — uzliec brillītes!
Citā ģimenē, iespējams, podziņdegunam uzkabinātie stikli izraisītu sāpīgas nopūtas. Astrai un meitenes tēvam Denisam Tappo (26) — gluži otrādi — tas ir atvieglojums. Jāņos ticis pie brillītēm, viņu bērns, kurš pirms tam vienaldzīgi gulēja mammas rokās vai ratiņos, ir sācis izrādīt aktīvu interesi par pasauli. Tas varbūt pat ir saudzīgi teikts. Patlaban Kristīnei ir īsta attīstības eksplozija. Mēneša laikā viņa no nedrošas rāpotājas ir pārvērtusies par staigātāju, kas mammai rāda, uz kuru pusi jāiet, un pie pieaugušā rokas, šķiet, vairs pieturas tikai ieraduma dēļ. Viņa Valkas nomales pagalmā pamana košas puķes un iemīļotās kaimiņu garāžas durvis, turklāt skaļā, noteiktā balsī visu sauc vārdos. Cilvēciņam, kuram bez piektās, vissmagākās stadijas neiznēsāto bērnu retinopātijas (jeb tīklenes audu saaugšanas) un tīklenes atslāņošanās, kas traucē acij normāli attīstīties un redzēt, bija arī cerebrālās triekas diagnoze un asinsizplūdums galvā, tas ir milzīgs progress.
ATPAKAĻ NO ĪRIJAS
Kristīnes vecāku īrētā dzīvokļa vienīgajā istabā blakus dīvānam ietupināta mazules gultiņa. Virs tās sienai piestiprināta pareizticīgo svētbilde, zemāk — spoži kompaktdiski bērna acu treniņam. Profesionālā šuvēja Astra pašlaik ir pilna laika mamma. Tveicīgā pēcpusdienā mājās pārrodas arī Deniss. Pirms četriem gadiem viņš Astru sastapa, strādādams būvobjektā līdzās viņas darbavietai Valkas salonam Šveiks. Abi gadu izmēģināja laimi Īrijas šampinjonu laukos. Baltkrievietes un latvieša meitai ārzemes ļoti patika, Denisam, kura uzvārds liecina par igauņu saknēm, — ne. Latvijā Astra atgriezās jau ar Kristīni vēderā. Tad, kad tika radīts šis bērns, gan Īrijā, gan šeit ekonomika kūsāja. Lai arī Denisa dzimtajā Valkā ar darbu spoži nav bijis nekad, bija sajūta, ka viņi paši spēj būt savas dzīves veidotāji.
Tagad šīs ģimenes ikdienu nosaka ne tikai mazules veselība, bet arī dižķibele. Deniss, tāpat kā vairākums Valkas bezdarbnieku, melleņu laika trakumā ik rītu ar riteni dodas uz mežu. Manas vizītes diena ir izņēmums. Cēlies piecos un atgriezies ap pusdienlaiku, viņš nolūst dīvānā pie televizora un pamodies uz mežu vairs nebrauc. Karsts, dunduri kož, un nav vairs spēka. Parasti dzīvesbiedrs, Astras skubināts, ogu medībās steidzies pa otram lāgam un dienas laikā pielasījis četrus spaiņus. 65 santīmi par kilogramu neiztīrītu melleņu nav liela summa, tomēr tukšajā ģimenes kasē ienākusi reāla nauda.
Pirms diviem gadiem arī Kristīnes dzimšanas dienā, 15.jūlijā, jau bija sācies melleņu laiks. "Nepārstaipījos, nesapūlējos," Astra purina galvu. Viņa todien paguvusi piegrābt tikai divas ogu "liekšķeres", kad jutusi — stipri sāp vēders. Mājās sākusies asiņošana. Augušai lauku ģimenē, kuras seši bērni, ieskaitot viņu un dvīņumāsu, dzimuši veseli kā rutki, Astrai tas bijis kas negaidīts. Nezināmu iemeslu dēļ Kristīne bija izlēmusi ierasties nevis oktobrī, kā plānots, bet jau 25.grūtniecības nedēļā. Maza kā kaķēns: tikai 935 gramus smaga un 35 centimetrus gara. Kails, kalsns augumiņš inkubatorā ar milzīgu baltu adītu cepuri galvā — Astra man rāda Kristīnes pirmo fotogrāfiju. Viņai, kura no astoņu gadu vecuma mammai palīdzējusi pieskatīt divus jaunākos pusbrāļus un pusmāsu, vismaz jaundzimušo aprūpe un barošana nav bijusi Ķīnas ābece. Vectēvs, atnācis apciemot mazmeitu Valmieras slimnīcā, nespēdams slēpt emocijas, gan izskrējis no palātas.
AR BĒRNU NAKTS REISĀ
Viss jau gāja uz labo pusi. Mazule, kura divas pirmās diennaktis patstāvīgi neelpoja un negribēja ēst, neticamā kārtā izdzīvoja un sāka apvelties. Viņas pašreizējais svars — 12 kilogramu — ir lielisks tik priekšlaikus dzimušai divgadniecei. Taču valcēniešu ģimenei uzliktais pārbaudījums nebija beidzies. Ne Astrai, ne Denisam skolā, lasot uz tāfeles rakstīto, nebija jāliek brilles. Taču viņu meita nesaskatīja rotaļlietas, neattīstītās actiņas nefokusēja, to zīlītes bija blāvas.
Mēneša vecumā tieši acu problēmu dēļ pārvesta uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu (BKUS) Rīgā, kur bija jāpavada vēl divi mēneši, Kristīne tika divreiz operēta. Ar tīklenes lāzerkoagulācijas metodi vajadzēja apstādināt nelāgos procesus meitenes acīs. Bērniem, kas dzimuši tik ļoti agri kā Kristīne, retinopātijas attīstības risks ir liels. "Jūsu bērns būs akls uz mūžu," Astra atstāsta Kristīnes dakteres BKUS Acu slimību klīnikā Aritas Danilānes teikto.
Sieviete no provinces, iespējams, nemēģinātu apšaubīt oftalmoloģes viedokli, ja vien viņas rokās nenonāktu avīžraksts. Avīzē Subbota kāda Tatjana Burļajeva — Astra joprojām atceras viņas vārdu — stāstījusi par Sanktpēterburgas acu ķirurgu, kurš veiksmīgi operējis viņas dēlu. Izmisums Astrai licis paturēt prātā pat pa avīzē publicēto numuru sazvanītās Tatjanas Burļajevas iedrošinājumu: "Nebaidieties un brauciet uz Sanktpēterburgu! Jums viss izdosies!"
Aizņemts... aizņemts... sagaidīt, ka kāds cels telefona klausuli Krievijā, bijis ļoti problemātiski. Astra un viņas māte konkrētās stundās ik piektdienu, kad varēja pieteikties pie Krievijas "brīnumdaktera", vienlaikus spiedušas taustiņus. Valkas rajona Blomē dzīvojošā Kristīnes vecmāmiņa bijusi veiksmīgāka un nostādījusi Astru fakta priekšā. Tad un tad viņām ar meitu jābūt Sanktpēterburgas klīnikā pie Oļega Nikolajeviča Diskaļenko — ārsta vārdu Astra izrunā ar dziļu pietāti.
Pērn 3.oktobrī viņa, ieguvusi vīzas, ar nepilnu gadu un trīs mēnešus vecu mazuli Eurolines autobusā no Valkas robežpilsētas Valgas devās uz Krievijas metropoli, kur nekad nebija bijusi. Deniss līdzi nebrauca, jo tas maksāja naudu. Pēc astoņu stundu ceļojuma (Kristīne, par laimi, pārsvarā gulēja) autobusa pieturā viņa iekāpa taksometrā un šoferim teica: "Finskij vokzal". Tas bija orientieris Sanktpēterburgas Bērnu klīniskās slimnīcas Acu mikroķirurģijas nodaļas atrašanai.
ZIEDO GAN LATVIEŠI, GAN IGAUŅI
"Klīnika — vienkārša betona māja bez nekāda eiroremonta, ārsts mazliet Putinam līdzīgs, bet negaidīti jauns, ap gadiem 35," stāsta Astra. "Ārstēsim. Operācija — pēc divām nedēļām," izmeklējis Kristīni, teicis dakteris. Un nosaucis summu: 1200 eiro. "Man nav naudas," Astra, it kā cerēdama uz neiespējamo, sacījusi. "Kāpēc tad atbraucāt?" jautājis mediķis. "Kad jums nauda varētu būt?" — "Varbūt pēc gada," viņa iedomājusies atbildēt. "Tad varat nebraukt nemaz. Jau būs par vēlu," Oļegs Nikolajevičs bijis šerps.
Astoņas pārdomu stundas atceļā uz Valku nebija devušas atbildi, kur ņemt naudu. "Vai mēs iesim kļaņčīt?" arī Deniss izskatījies bezspēcīgs. "Nebūtu prasījusi, būtu sēdējusi mājās ar slimu bērnu," tagad secina Astra. "Stāvēju ar Kristīni tepat pie topa, domāju..." viņa norāda netālā veikala virzienā. "Tad ieraudzīju tabļičku "Izglītības ministrija", gāju iekšā. Tur mani aizsūtīja uz Sarkano Krustu. Nemaz nezināju, kur tāds atrodas."
Starptautiskās palīdzības iestādes Valkas nodaļas izpilddirektore Gaļina Sokolova uz karstām pēdām sazvanījusi avīzi Ziemeļlatvija. Stāsts par Kristīni un ziedojumu konts viņas veselības problēmu risināšanai laikrakstā publicēts jau nākamajā dienā. Publikācija ievietota arī avīzē, kas kopīga Valkai un Igaunijas kaimiņpilsētai Valgai. Kristīnes vecāki pat nav spējuši iztēloties, ka tieši tajā datumā, kad pirmo operācijas iespēju piedāvājis Oļegs Nikolajevičs, būs savākta vajadzīgā summa. Kopumā saziedoti gandrīz 12 000 latu.
Privātpersonu ziedojumi svārstījušies robežās no sešiem santīmiem līdz 1200 latiem, priecīgi stāsta Gaļina Sokolova, kura Valsts ieņēmumu dienestam nosūtījusi atskaiti ar vairāk nekā 600 labdaru vārdiem. Tikpat skrupulozi Latvijas Sarkanā Krusta Valkas nodaļai atskaitījusies arī Astra, kura pagaidām mazules operācijām, rehabilitācijai, medikamentiem, veselības apdrošināšanai un ceļa biļetēm izlietojusi tikai nelielu daļu no līdzcilvēku devuma. Viņa vēl nezina, kādi līdzekļi bērna veselībā būs jāiegulda nākotnē.
Dažādu apstākļu dēļ pirmā — kreisās acs — operācija Kristīnei veikta tikai 10.februārī. Labā actiņa operēta 2.jūnijā. Ķirurģiskās manipulācijas nosaukums klīnikas krievu valodā izdotajā dokumentā skan gluži kā buramvārdi — "ļensvitršvartektomija". "Katru reizi mēs klīnikā bijām tikai trīs dienas. Es lūdzu, vai nevaram palikt vēl vienu dienu, bet ārsts teica: "Nē. Jums dārgi jāmaksā. Es jūs neturēšu"," atceras Astra. "Operācija ilga divas stundas. Jau tajā pašā dienā es Kristīni ņēmu uz rokām un ar metro braucām maksāt naudu uz optiku, kas varēja izdot vajadzīgo čeku. Klīnikā čeku dabūt nevarēja. Nākamajā dienā autobuss uz Rīgu brauca pulksten 23.45, bet mums pulksten 15 jau bija jāizbrauc no slimnīcas." Tik ekstrēmajā pieredzē Astra atrod pozitīvo: "Kristīne man ir spēcīga. Citi bērni pēc operācijām vemj, viņa ne." Katrā bedrainākā mājupceļa posmā mātes sirds tomēr stājusies: kaut nu viss būtu labi, meitai taču tikai vakar veikta acu operācija...!
Astra tomēr ir laimīga, ka saņēmās tālajam braucienam. "Jau trīs nedēļas pēc pirmās operācijas Kristīne sāka aktīvi skatīties — vairāk uz spilgtām lietām," atceras mamma. "Viss tik ļoti mainījies! Divus gadus viņa bija stīva, nedarīja gandrīz neko, tagad grib visu redzēt. Pati mani aiz rociņas velk ārā. Sauc: "Truba! Garāža!" Ierauga veļu, saka: "Lupata!" Skatās pretī cilvēkiem, stiepj rokas. Kad garām brauc krāsaina mašīna, pilnīgi apgriežas ratos. Cik liela ir atšķirība, nevar izstāstīt..."
Lai arī noslēgtajai Astrai nav viegli samierināties ar popularitāti, ko viņas meita ieguvusi mazpilsētā, situācijas uz ielas esot tik aizkustinošas! "Pienāk vecs tantuks: "Vai, meitenītei jau brillītes, tad viss būs labi! Es viņai latiņu ziedoju"," Astra stāsta.
"Un ko teica daktere Danilāne?" zinot, ka starplaikā būts arī pie Kristīnes ārstes Latvijā, nevaru nociesties nepajautājusi. "Viņa sacīja, ka pēc šādām operācijām acis attīstoties. Un priecājās: "Viņa grib redzēt!" Izrādās, esot bērni, kas nemaz negrib redzēt..."
GRIB TICĒT BRĪNUMAM
"Mēs visi mēģinām atteikties no galējiem vārdiem," daktere Arita Danilāne noliedz, ka sarunā ar Kristīnes mammu jebkad būtu pieminējusi aklumu. Emocionālā valcēniete no tā varējusi izdarīt pati savus secinājumus. "Šī mamma patiešām mīl savu bērnu, ir ar to daudz strādājusi un nav no tiem vecākiem, kas gaida brīnumu," uzsver Latvijā vienīgās bērnu acu klīnikas mediķe. Viņa nenoliedz, ka Latvijā veiktā lāzerterapija nav apstādinājusi Kristīnes retinopātiju. Cilvēka acs ir smalks mehānisms. Vienā divos gadījumos no BKUS ārstu ik gadu izdarītajām 30—40 lāzerkoagulācijām acu tīkleņu audi vienkārši nereaģē tā, kā būtu cerēts. Kristīnes lieta ir papildinājusi slikto statistiku. Tomēr ir bijis skaidrs, ka šis bērns maksimāli cenšas attīstīt esošos dotumus. Mazulim, kas vēl nevar sajūtas ietērpt vārdos, ir ārkārtīgi grūti sniegt slēdzienu par redzes attīstību, bet jau pirms Sanktpēterburgas braucieniem nav bijis šaubu, ka Kristīnes acis reaģē uz gaismu un, iespējams, arī atšķir krāsu nianses. "Viņas tīklene spēja sajust gaismu, bet retinopātisko izmaiņu dēļ nespēja to pilnvērtīgi izanalizēt. Tagad viņa ir lielāka un vairāk izmanto savas spējas," skaidro ārste.
"Pēterburgas profesors ir atdalījis saistaudus un izņēmis lēcu," kolēģa veiktās manipulācijas raksturo Arita Danilāne. "Tagad Kristīne redz kustību, arī redzes lauks ir plašāks, taču meitene arī ir lielāka, gudrāka. Pozitīvi, ka pēc šīm operācijām actiņas aug — tas ir kosmētiski svarīgi."
Eiropas acu ķirurgi Oļega Diskaļenko metodi tomēr uztverot ar dalītām jūtām. Iemesls, kāpēc arī pati Arita Danilāne vecākus no operācijām pie viņa neatrunājot, taču arī nemēdzot tās ieteikt, esot Krievijas kolēģa absolūtā nevēlēšanās sadarboties. Viņš nemēģinot iepazīstināt ar savu metodi un tās rezultātiem un atšķirībā no citām nozares autoritātēm ne reizi nav uzstājies Eiropas mediķu konferencēs. Skeptiķu vidū esot pat ārsti no citām Sanktpēterburgas klīnikām.
Ārsta prasītās prāvās naudas summas liecinot, ka viņš nestrādā filantropijas vārdā. "Nevaru ne reklamēt, ne noliegt," punktu pieliek Arita Danilāne, kuras balss, runājot par mazās Kristīnes cīņu, ne reizi vien aizlūst. "Es arī gribu ticēt brīnumam." Jautāta, vai tiešām Kristīnei ir cerības pilnvērtīgi redzēt, ārste kļūst piesardzīga. "Izmaiņas acu struktūrā bija un joprojām ir lielas. Jautājums ir, par ko mēs runājam. Mēs jau šeit nerunājam par Bībeles lasīšanu. Ir būtiski redzēt cilvēku siluetus, pārvietoties telpā... Cilvēka redze vispār ir sarežģīta sistēma. Pats galvenais redzēšanai ir nevis acis, bet smadzenes. Un Kristīnes neiroloģiskā attīstība uzrāda progresu."
PRIEKS PAR BĒRNU!
Protams, Kristīnei viss vēl ir priekšā. Bērnu cerebrālās triekas diagnoze viņai jau noņemta, bet meitene augustā otro reizi dosies uz rehabilitāciju Gaiļezera slimnīcā. Novembrī paredzēta atrādīšanās Oļegam Nikolajevičam Sanktpēterburgā. Viņas mamma ļoti cer, ka arī Kristīnes labā acs, tāpat kā kreisā, Krievijā nebūs jāoperē vēlreiz.
Vislielākās pārmaiņas Kristīnes dzīvē varētu radīt piedāvājums jau no septembra pievienoties specializētajai vājredzīgo bērnu grupiņai Valmierā. Var gadīties, ka tas nozīmēs Jurģus visai ģimenei. Ja bērnudārzs būs vērtīgs mazules attīstībai un viņai tur patiks, Deniss ar Astru apsver domu meklēt darbu un dzīvesvietu Valkas kaimiņpilsētā. Jācer, ka tas viņiem izdosies. Astra man atzīstas, ka meitas veselības dēļ noslēgusies sevī, pat ar divus gadus nesatiktu draudzeni nav spējusi sākt sarunu. Tikai līdz ar mazules pirmajiem panākumiem elpot kļuvis vieglāk. "Parādījies prieks par dzīvi un vasaru?" jautāju. "Prieks par Kristīni," atbild Astra, tik nopietna savam vecumam.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.