Tas, kas nedaudz sāpina ir citu „īstā” Ministru kabineta locekļu un arī politikas žurnālistu nostāja pret kultūras kā valsts dotētās sfēras nepieciešamību. Vakar, piemēram, Ministru kabineta sēdē E.Repšes kungs tik aktīvi vēlējās akcentēt, ka tieši Kultūras ministrijai pirmajai jāizveido plāns, kā samazināt savas ministrijas budžeta līdzekļus. Kultūra veido cilvēku piederīgu katrai valstij, un bez tās, manuprāt, politisko ideju veidošanās nemaz nav iespējama. Nezinu nevienu ministru, kurš iztiek bez elitārās kultūras pasākumu apmeklēšanas. Kāpēc sev dod, bet citiem grib liegt?
Tas, ko es vēlos šajās desmit nedēļās akcentēt vai vismaz likt dziļāk aizdomāties ir:
- Elitārās kultūras pieejamība visu Latvijas sociālo grupu pārstāvjiem
- Kultūras eksports – iespējams nākotnē nozīmīgākais Latvijas ražojums
- Kultūras attīstība Latvijas reģionos (manuprāt, kultūras namu sistēma, kuru daudzi asociē ar Padomju laiku ir ļoti efektīva un nevajadzētu pieļaut to likvidēšanos – it īpaši mazajos Latvijas ciematiņos, kur tie varbūt ir vienīgie kultūras dzīves centri)
- Latvijas nākotnes kultūras projektu (piemēram, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Laikmetīgās mākslas muzejs u.c.) saprotamība un to nepieciešamības skaidrojums
- Kultūrvērtību orientācijas maiņa – kā nosargāt klasiskās vērtības kultūrpolitikā