Pašreizējā krīze ir pirmā lielā krīze globalizācijas laikmetā. Patiesi, daži cilvēki tajā vaino globalizāciju. Viņi atbalsta deglobalizāciju kā krīzes risinājumu.
Lai arī tas izklausās ticams risinājums, tas ir pavisam aplams. Krīzes risinājums nav deglobalizācija. Protekcionisms un ekonomiskais nacionālisms ir viltus draugi, kas veicina nabadzību un konfliktus, - to mēs pieredzējām XX gadsimta 30.gados. Krīzes risinājums ir "globalizācijas pārveidošana".
Mums ir jāizveido globāls noteikumu kopums, kas ļautu tikt galā ar globalizāciju. Tikai sadarbojoties pāri robežām, mēs varam tirgu potenciālu izmantot pilsoņu labā un risināt tādas globālas problēmas kā klimata pārmaiņas, energoapgādes drošība un nabadzības apkarošana.
Šo noteikumu pamatā jābūt vērtībām un ētiskiem principiem. Tajos jāapvieno brīvība, atbildība un solidaritāte. Ar noteikumiem jānodrošina, ka tirgus atalgo smagu darbu un iniciatīvu, nevis vienkāršu spekulēšanu.
Tagad Eiropas Savienībai ir īpaša iespēja kļūt par galveno virzītājspēku tādai globalizācijai, kuras pamatā ir vērtības un noteikumi. Nekur citur pasaulē nav tāda reģiona, kuram būtu līdzīga pieredze vienošanos panākšanā par pārnacionāliem noteikumiem un to efektīvā īstenošanā. Mūsu kopējie instrumenti - no iekšējā tirgus līdz eiro - ir bijuši nenovērtējami stabilizācijas centienos kopš krīzes sākuma, un tie ir labākā iespējamā platforma atveseļošanai.
Eiropas Savienība ir vienojusies, ka dosies uz Londonu ar vienotu nostāju. Mēs esam pieņēmuši ātrus un izšķirošus kopīgus lēmumus. Mēs esam izvirzījuši milzīgu stimulēšanas pasākumu kopumu: dalībvalstu un ES līmeņa pasākumi kopā ir vērtējami 400 miljardu eiro apmērā. Mēs esam rīkojušies saskaņoti, lai stabilizētu savas bankas. Mēs esam palīdzējuši grūtībās nonākušām dalībvalstīm, t.i., Latvijai, Ungārijai un Rumānijai. Mēs esam izstrādājuši visaptverošu plānu efektīvākiem un drošākiem finanšu tirgiem.
Komisija ir piedāvājusi pasākumus, lai stiprinātu banku kapitāla normatīvus, uzlabotu noguldījumu garantijas un nostiprinātu kredītreitingu aģentūru regulējumu. Mēs esam ierosinājuši uzlabotu pārrobežu uzraudzību nozīmīgiem finanšu uzņēmumiem, tostarp jaunu struktūru tam, lai pārraudzītu vispārējo risku veidošanos sistēmā un veiktu preventīvus pasākumus. Priekšlikumi par drošības fondiem, privāto kapitālu un vadītāju atalgojumu tiks iesniegti turpmāko nedēļu laikā.
Turklāt ES vadītāji Eiropadomes pavasara sanāksmē Briselē jau vienojās atbalstīt būtisku palielinājumu krīzes apkarošanas līdzekļiem Starptautiskajā Valūtas fondā, kur Eiropa ieguldīs 75 miljardus eiro. Tas ir papildpasākums ES iekšējās maksājumu bilances maksimālā limita dubultošanai līdz 50 miljardiem eiro palīdzībai tām valstīm, kas atrodas ārpus ES zonas, par ko arī tika pieņemts lēmums.
Mēs turpināsim rādīt piemēru. Mēs iesaistīsim savus starptautiskos partnerus. Mēs smagi strādāsim, lai panāktu vienošanos visos četros galvenajos jautājumos.
Pirmkārt, liels, saskaņots un ilgtspējīgs ekonomikas stimuls, lai ierobežotu krīzes ietekmi uz mūsu pilsoņiem un no jauna iekustinātu reālo ekonomiku.
Otrkārt, jāatjauno uzticība un paļāvība finanšu sistēmai - nevis banku labā, bet gan reālās ekonomikas uzņēmēju un darbinieku labā, kam nepieciešami kredīti. Pasākumi ir jāievieš ātri, lai bankas varētu atkal atsākt dot aizdevumus, kā mēs esam vienojušies darīt Eiropā un kā to dara ASV. Tas nozīmē novērst neskaidrību par banku zaudējumu apmēriem, izslēdzot no to bilances tā sauktos samazinātas vērtības aktīvus. Vienlaikus mums ir jāpastiprina uzraudzība visā pasaulē un jāizlabo trūkumi, arī likvidējot nodokļu paradīzes. Tam ir vajadzīga starptautisko finanšu institūciju visaptveroša reforma.
Treškārt, stingra nostāja pret visu veidu protekcionismu un par tirdzniecības atvēršanu, virzot tālāk Dohas sarunas.
Visbeidzot, ceturtkārt, godīgāka pasaule, nostiprinot mūsu saistības pret jaunattīstības valstīm un apņemšanos padarīt SVF pārstāvnieciskāku. Jaunattīstības valstīm nav jāmaksā par krīzi, ko radījušas attīstītās valstis. Tām ir vajadzīga papildu palīdzība. Pasaules instruments tirdzniecības finansēšanai ir viens solis, ko ierosina ES. Mums ir nepieciešams jaunattīstības valstu ieguldījums, lai risinātu globālās problēmas. Viens piemērs ir klimata pārmaiņas. Šogad Kopenhāgenas konferencē mēs vēlamies panākt pasaules mēroga vienošanos.
Mums jau ir vērā ņemama globāla ideju konverģence, jo īpaši ar ASV. Vērā ņemami, ka šis konsenss lielā mērā ir radies attiecībā uz pašas Eiropas idejām un Eiropas ekonomikas modeli. ASV Atveseļošanas plānā, piemēram, uzsvērti pasākumi, lai uzlabotu veselības aprūpi un aizsargātu neaizsargātākos, kā arī ilgtermiņa ieguldījumi, proti, infrastruktūrā. Tie ir pasākumi, kas lielākajā daļā ES jau ir veikti. Tie atmaksājas ne tikai grūtību samazināšanas jomā. Krituma gadījumā tie automātiski nodrošina, ka pieprasījums ekonomikā tiek saglabāts un cilvēki nezaudē darbu.
Šo ES "automātisko stabilizatoru" dēļ jebkādi izdevumu salīdzinājumi starp ASV un ES ir ārkārtīgi maldinoši. Tāpēc mūsu nostāja par stimulu vispārējo apmēru ir tuvāka, nekā pirmajā brīdī šķiet. Tādu pašu konverģences tendenci mēs redzam arī attiecībā uz regulējuma jautājumiem.
Tādējādi, dodoties uz G20 sanāksmi, pastāv pietiekams konsenss. Galvenais uzdevums ir pārvērst šo konsensu konkrētos pasākumos, lai atrisinātu problēmas. Eiropa spēj izpildīt šo uzdevumu. Mēs esam pārliecināti, ka to spēs arī mūsu partneri. Es vēlos, lai mūsu pilsoņi zinātu, ka viņu bažas ir mūsu diskusiju un lēmumu pamatā. Es apzinos, ka daudzi cilvēki baidās par savām darbavietām, hipotekārajiem kredītiem vai ietaupījumiem. Patiesi, manas galvenās rūpes šobrīd ir nodrošināt to, ka viss, ko mēs darām, nāk par labu nodarbinātībai. Tikai pārvēršot mūsu labos nodomus kopīgā rīcībā nākamceturtdien Londonā, mēs varēsim attaisnot viņu pamatotās cerības.