Laila Pakalniņa: Latvieša mīklainā dvēsele
Taču tas, ka latviešus pārstāvēt un, piemēram, no izmiršanas glābt neviens nav atsteidzies, vēl nenozīmē, ka mums nav mazāk mīklaina dvēsele (turklāt šajā gadījumā ir pilnīgi vienalga, vai par mīklu sauc to, kas jāatmin, vai to, no kā pīrādziņus cep).
Vai tad kaut nedaudz mīklains nav fakts, ka ir liels skaits tādu latviešu, kas sakās darīs visu iespējamo, lai palīdzētu tiem vēlētājiem un institūcijām, kam ir svarīgi, lai Eiropas Parlamentā Latviju pārstāvētu Rubiks, Cilēvičs, Ždanoka un, protams, arī pieredzes bagātais itāļu komunists. Proti, dažādas socioloģiskās un ne tik socioloģiskās aptaujas joprojām liecina, ka daudzi latvieši uz EP vēlēšanām neies. Vēl vairāk — izrādās, latvieši ir pat gatavi šķirties no naudas, lai to pavēstītu. Kāda televīzijas raidījuma laikā, kur par maksu varēja piezvanīt un piedalīties aptaujā par dalību vēlēšanās, apmēram 70 procenti aptaujas dalībnieku paziņoja — es nepiedalīšos. Ja kāds te gribētu sākt iedziļināties latvieša dvēseles mīklainībā, tad viņu noteikti ieinteresētu fakts, ka apmēram tikpat liela zvanītāju daļa nākamajā dienā pacentās pavēstīt savu viedokli, ka Latvijas hokeja izlase pasaules čempionātā uzvarēs.
Tādējādi, ja šo abu aptauju rezultātus skata kopā, kļūst varbūt mazliet saprotams, ka latvietis nav vienkārši patriotiski noskaņots optimists, latvietis ir sarežģītāks jeb mīklaināks. Jo latvieša patriotisms un optimisms, kā redzams, var piedzimt ne no kā un, galvenais, neko pašam nedarot. Proti, runa varētu būt par tādu īpašu latviskā garīguma paveidu, kas ģenerējas sēžot, piemēram, pie televizora vai neejot uz vēlēšanām.
Taču ne tikai. Vai tad aina, kur stāv latvietis, neko nedara, bet pērnā zāle, kam viņš pielaidis uguni, deg rūkdama, nevēsta par latvieša dvēseles mīklainību, par īpašo garīgumu, kas izpaužas, kad patriots un optimists, vēlot Latvijai skaistumu un ticot, ka nekāds pārmērīgs ļaunums nenotiks, uguni strādina savā vietā? Turklāt tā stāv arī tādi latvieši, kam aizpērn liesmas aprijušas šķūni, pērn kūtiņu, bet šogad viņiem vairs tikai dzīvojamā māja atlikusi un tai tagad tuvojas uguns.
Reizēm, protams, šķiet, ka apnicis rakstīt, lasīt, skatīties televīzijā un dabā, ka atkal jau deg. Tā pagājušajās brīvdienās esot sasniegts šogad lielākais ugunsgrēku skaits — pateicoties tam, ka 186 Latvijas vietās aizdedzināta sausā zāle. Līdz ar to šopavasar reģistrēto kūlas degšanas gadījumu kopskaits pārsniedzis jau pusotru tūkstoti — 1517 ugunsgrēku. Turklāt šogad nevis vienkārši tiek vairāk dedzināta zāle, bet šajā procesā arī ēkas tiek vairāk nodedzinātas. Tā sestdien kūlas dedzināšanas laikā pie reizes nodedzinātas arī četras ēkas, svētdien — astoņas, bet šogad kopumā jau 58 (tāds optimistisks krāsmatu ciemats jau sanāk).
Par ko tas liecina? Vai tikai par to, ka visas kampaņas, skaidrošanas, sodu sistēma, publiskais nosodījums utt. izrādījušies neefektīvi un būtībā lieki? Bet varbūt tomēr par to, ka sausās zāles svilināšana (kam senlaikos, kad to sauca par līdumu līšanu, pieķerti klāt arī prāvi koki), neskatoties ne uz ko (pat uz to, ka latvietis taču zina — kūlu dedzināt ir slikti) ir neatņemama un tātad neizskaužama latvieša būtības (mīklainības) sastāvdaļa. Ka sapņot par to, ka latvieti reiz varētu piespiest nededzināt kūlu, nozīmē cerēt uz latvieša asimilēšanu.
Bet tas neizdosies (un tāpēc mēs varbūt tomēr atšķirībā no PCTVL vēlētājiem varam iztikt bez ārzemniekiem, kas izprot mūsu mīklaino dvēseli). Un par to liecina vismaz viens piemērs. Cīņa pret kūlas dedzināšanu Latvijā tika iesākta apmēram vienlaikus ar autovadītāju pieradināšanu pie patiesības, ka gājēju pāreja principā ir ieviesta tāpēc, lai gājējs nenotriekts varētu šķērsot ielu. Neskatoties uz to, ka vēl joprojām uz gājēju pārejām notiek negadījumi, tomēr jāatzīst, ka zebras respektēšanā Latvijā ir sperts milzu solis — ja nu gluži ne līdz Eiropas vidienei, tad vismaz tālu prom no PSRS. Bet kūla deg un turklāt vēl vairāk, nekā degusi. Un tas nozīmē, ka latvietis nav spītīgs (piekāpsies, ja to uzskatīs par nepieciešamu), taču mīklains. Ne velti pēdējo Skolēnu dziesmu un deju svētku gājienā Rīgas ielās tautas tērpos saģērbti latviešu bērni ar milzīgu entuziasmu dziedāja: "Pīrādziņ, nāc ārā!" Mīkla, un mīkla ir latvieša dvēselē.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.