Laila Pakalniņa: Lētie latviešu Dziesmu svētki?

Taču svētki jau tik tuvu, ka noteikti labāk ir piesaukt kādu skaisti dziedošu lakstīgalu vai vanadziņu, kurš skrien vaska spārniņiem. Un tas, protams, ir tikai normāli, ka vai nu tas būtu cīrulītis vai ērglis, bet, paceļoties spārnos, putni atvieglojas (vārda tiešajā nozīmē - nomet lieko smagumu). Tāpēc varētu arī vienkārši pieņemt, ka Šlesers ir savicinājis vaska spārniņus, aizspurdzis pie saviem veiksmes stāstiem pastā, lidostā, ceļos un dzelzceļos, bet te - Dziesmu svētku lauciņā - ir palicis tas, kas viņam Satiksmes ministrijā izrādījies lieks. Šādi Šlesers ir nolicis kluci uz pleca vismaz visiem saspringtā darba darītājiem - gan svētku organizatoriem, gan dalībniekiem (esošajiem un bijušajiem arī). Tikpat labi, kā pārmest latviešu kultūrai, ka Dziesmu svētki nenotiek katru gadu, Šlesers tagad varētu dzemdētājai norādīt, ka viena bērna radīšanai līdzšinējais grūtniecības perioda ilgums ir pārāk neefektīvs. Protams, tās ir emocijas, uz kurām Šlesers uzprasās, nemācēdams pats sev pietiekami efektīvi aizspiest muti. Taču nupat ir runājis prezidents un teicis, ka ministrus nevar vērtēt uz emociju pamata. Tiesa, lai kaut cik racionāli varētu vērtēt Šlesera priekšlikumu, vispirms vajadzētu zināt, vai ministrs, pirms to izteikt, ir pats vismaz kādu laiku vai nu dziedājis korī jeb dejojis kādā deju kolektīvā un zina, ko nozīmē mēģinājumi, repertuāru apguve, skates utt., bet galvenais, vai viņš zina, ka Dziesmu svētku dalībniekiem neviens neko nemaksā. Un ka nevis tie 4,45 miljoni latu, ko izmaksā šā gada Dziesmu svētki, bet tieši šie par naudu nenopērkamie dziedātāji un dejotāji ir pasākuma vislielākais dārgums. Tieši viņu dēļ svētki nav biznesa projekts, kas tiek pārdots. Un, ja nu par kaut ko ir iespējams samaksāt, tad tie nav Dziesmu svētki. Un vēl viens aspekts. Šlesera teiktais: "Ja visi grib dziedāt un dejot, tad rīkojam Dziesmu svētkus katru gadu," atgādina kāda krievu satīriķa vārdus par hokeju - lai desmit cilvēkiem nebūtu jādzenas pakaļ vienai ripai, iedodiet viņiem katram pa ripai. Jo Dziesmu svētki nav tikai dziedātgribēšanas jautājums, bet arī varēšanas jeb kvalitātes jautājums. Helmī Stalte saka: "Mūsu uzdevums ir noturēt šo kultūras fenomena kvalitāti pret mūsdienu pseidokultūras uzbrukumu." Nepietiek, ka šai kultūras fenomena kvalitātei ir jau iegriezusi izglītības sistēma, padarot dziedāšanu un īpaši koru dziedāšanu par maksimāli brīvprātīgu un tāpēc gandrīz iznīdējamu parādību, vēl satiksmes ministrs grib no šiem svētkiem kā no Ryanair lidmašīnas izspiest maksimālo reisu skaitu. Ja pieņem, ka, pēc Šlesera domām, iespējams būtu viss cits, tad nav saprotams, kā, pēc Šlesera domām, būtu iespējams saglabāt Dziesmu svētku kvalitāti, ja tos rīkotu katru gadu. Vai tiešām rullētu vienu repertuāru gadu pēc gada, kamēr vēl kādai japāņu grupai to būtu iespējams pārdot? Ja par Šlesera priekšlikumu tiešām ir jārunā racionāli, tad tā arī ir jāsaka - šobrīd satiksmes ministrs Dziesmu svētkus apdraud. Taču tieši tāpēc, ka Dziesmu svētki mums ir tas, kas ir, un tie katrā ziņā nav ne svētki uz miljonāru pasūtījumu, ne lētie latviešu Dziesmu svētki, tad nebūs vis tā, ka lietas nokārtošanai pietiks ar to, ka Šlesers, kā solījis, aizies parunāties uz Kultūras ministriju. Šleseram laikam ir ļoti grūti iedomāties, ka Dziesmu svētkus nevar sarunāt, jo gar to, kas pieder visai tautai, pat satiksmes ministrs nedrīkst grābstīties. Bet, ja nu Šlesers grib tikai labu - viņam vienkārši tik ļoti patīk Dziesmu svētki, ka viņš uzvedas kā mazs puika, kurš Ziemassvētku dāvanas labprāt saņemtu vismaz desmit reižu gadā, tad viņš arī kā mazs puika jāvērtē. Bet, cita starpā, Šlesera kungs - vairāki Ziemassvētki vienā gadā nemaz nav tik slikta biznesa ideja? Japāņiem varētu patikt kaut vai tāpēc, ka nekur citur tā nav.