Laila Pakalniņa: Mēs esam gruzīni

Es gan nebiju tik tālu, taču dažas dienas kinofestivāla laikā notikumiem Gruzijā sekoju no Šveices. Un, lūk, kāds loģisks jautājums par Latvijas un nevis Gruzijas problēmu tur cilvēkiem radās tad, kad CNN rādīja sižetu, kur Tbilisi mītiņā cilvēkus uzrunāja un pēc tam rokās sadevās Polijas, Ukrainas, Lietuvas, Igaunijas prezidenti un Latvijas premjers - kur ir Latvijas prezidents? Ak, mūsu prezidents? Skatās olimpiādi. Kamēr kaimiņvalstu prezidenti un Latvijas premjers, neskatoties uz to, ka lidmašīnas drošība netiek garantēta (ar šo vien pietiktu, lai nepieciešamību ierādīt Krievijai vietu saprastu visa pasaule), dodas atbalstīt cilvēkus, kuru brīvība un dzīvība ir apdraudēta, mūsu prezidents atbalsta Latvijas sportistus. Taču atšķirībā no kaimiņvalstu sportistiem, kuru prezidenti uz olimpiādi neaizbrauca, Latvijas sportisti medaļas Pekinā pagaidām nav guvuši. Un tagad ir skaidrs, ka, ja tas arī notiks (un kaut tas notiktu!), tad nu jau bez Valda Zatlera atbalsta. Pēc mūsu prezidenta domām, kritiskā situācijā svarīgs esot "pareizais laiks un precīza reaģēšana". Un tādējādi nākas saprast, ka olimpisko spēļu pamešanai uzreiz, kad kļuva zināms, ka Krievijas tanki iebrauc Gruzijā, bet lidmašīnas bombardē tās ciemus un pilsētas, tas nebija "pareizais laiks un precīzā reaģēšana". Taču tagad, kad Krievija ir iebrukusi Gruzijā, okupējusi tās teritoriju un pat pēc pamiera parakstīšanas turpina ar tankiem braukt tuvāk Tbilisi un uzspridzina tiltu, Latvijas valsts prezidents domā, ka ir "pareizais laiks un precīzā reaģēšana" doties vizītē uz Maskavu. Kā Zatlers norādījis preses konferencē - Krievijas puse šo aicinājumu nav atcēlusi, savukārt Latvijas puse neatteiksies no šādas izdevības. Jo, lūk: "Es izmantoju iespēju pārrunāt divpusējās attiecības ar Ķīnas prezidentu un šādu iespēju izmantošu arī sarunā ar Medvedevu." Kas attiecas uz Zatlera tikšanos ar Hu Dziņtao, tad, pat noticot, ka prezidents ir pastrādājis Latvijas tranzīta biznesmeņu labā, grūti iedomāties, ka Tibetas tautai ar šo tikšanos ir līdzēts vairāk nekā ar kaimiņvalstu prezidentu lēmumu neierasties uz Olimpiādes atklāšanu. Šīs bažas vairo arī intervija Latvijas televīzijai, kuras laikā Zatlers uzvedās īpaši neveikli - gan apgalvodams, ka "par Tibetu mēs runājam vienmēr", bet jo īpaši uz žurnālista jautājumu, kas konkrēti par Tibetu ar Ķīnas prezidentu runāts, atbildi meklējot debesīs. Taču tad, kad Zatlers par savu neaizbraukšanu uz Gruziju saka: "Īstenībā atrašanās Pekinā bija nejaušs ieguvums", varbūt tomēr jācenšas viņam noticēt, lai gan Latvijas valsts prezidents ir ļoti smagi un nopietni izgāzies. Varbūt tiešām tas, ka uz Tbilisi aizlidoja nevis Zatlers, bet Godmanis, bija ieguvums. Atceroties tautas sapulci Doma laukumā un to, cik ļoti prezidents nespēja ne vien identificēties ar sanākušajiem cilvēku tūkstošiem, bet arī saprast, ko viņiem teikt un galu galā novēlēja palasīt Satversmi, ir tomēr nedaudz bail par to, ko Zatlers būtu varējis ieteikt palasīt gruzīniem, kam krievu tanki iebrauc pagalmā. Bet Godmanis, tāpat kā Ilvess un citi, spēja būt gruzīns. Viņš gruzīniem, latviešiem un, jādomā, arī sev pateica to, kas mums visim bija nepieciešams pagājušajā nedēļā un būs nepieciešams vienmēr: "Ja tauta ir vienota, to nevar pakļaut." Turklāt "ieguvums" no Godmaņa vizītes Gruzijā varētu būt arī Latvijas iekšpolitiskajai situācijai. Ja pirms okupācijas armijas iebrukuma Gruzijā sabiedriskās domas pētījums uzrādīja, ka parlaments un valdība Latvijā piedzīvo zemāko sabiedrības uzticību pēdējos gados (neuzticība Saeimai bija nedaudz lielāka nekā valdībai), tad, jādomā, ka pēc šajos īpašajos apstākļos nodzīvotās nedēļas situācija ir kaut nedaudz mainījusies. Visticamāk, par savu vilcināšanos atbalstīt Gruziju Saeimai būs jāmaksā ar to, ka tai uzticas aizvien mazāks skaits iedzīvotāju, taču valdības situācija varētu būt uzlabojusies. Jo ar Godmani Tbilisi mēs lepojāmies. Un gan domās, gan mītiņos bijām kopā arī ar ārlietu ministru un kultūras ministri. Un būtu ļoti traģiski, ja šobrīd, kad liela daļa Gruzijas teritorijas joprojām ir okupēta un tātad ir apdraudēta arī Latvija, mums nebūtu kaut šīs vienotības. Valdis Zatlers savā vēlmē doties uz Maskavu gan nupat ir norādījis, ka Latvijai pašlaik nav nekāda apdraudējuma no Krievijas. Taču tie latvieši, lietuvieši, igauņi, poļi, ukraiņi un citi, kas saprot, cik svarīgi šobrīd aizstāvēt brīvību un demokrātiju un tātad būt gruzīnam, Putina/Medvedeva solījumu aizsargāt Krievijas pilsoņu dzīvību un pašcieņu, lai kur viņi atrastos, nevērtē citādi kā draudus arī savai valstij. Krievija šobrīd apdraud Latviju, un tā būtu tiesa pat tad, ja pagājušonedēļ Krievijas bumbas būtu kritušas tikai uz vienu bērnu vasaras nometni Gruzijā.