Lai gan Dainas tēvs savu vainu 11 gadīgās meitas slepkavībā atzinis un šobrīd atrodas apcietinājumā, joprojām nav skaidrs, cik bērniem jāmirst vardarbīgā nāvē, lai savu vainu viņu nenosargāšanā atzītu arī valsts. Ar vainas atzīšanu būtu saprotama tāda atbildīgo institūciju rīcība, lai pēc tam, kad atkritumu konteinerī Tosmarē bomži atrada Saniju, ko bija izvarojis un noslepkavojis jau iepriekš par izvarošanu tiesātais kaimiņš, vismaz Justīne mierīgi aizbrauktu uz orķestra mēģinājumu mūzikas skolā. Un savukārt Justīnes bezjēdzīgās nāves vienīgā iespējamā jēga bija sagādāt iespēju Dainai 1.septembrī sākt mācīties 5.klasē. Lai gan lēni, bet tomēr uz priekšu sāka virzīties par dzimumnoziegumiem tiesāto kontroles projekts — presē tika stāstīts, ka dārgās aproces veiksmīgi izmēģinātas testa režīmā. Tāpēc šķiet loģiski — pat bez jebkādas iezīmēšanas par slepkavības mēģinājumu un izvarošanu tiesātais tēvs nedrīkstēja parādīties meitas tuvumā.
Taču, cik saprotams, viss, kas tika darīts, lai pasargātu Dainu, bija bāriņtiesas priekšsēdētājas vecmāmiņai izteiktais brīdinājums (kuru tā sakās atcerējusies tad, kad sajuta, ka noticis kas slikts): "Skaties labi, viņš ir sēdējis par to, var savai meitai ko izdarīt." Turklāt "skatīties labi", kā zināms, vēlēts nevis vienkārši vecai tantiņai, bet tantiņai, kam dēliņš (šobrīd 36 gadus vecais) jau reiz ar cirvi uzbrucis (un par to arī tiesāts). Tāpēc atliek secināt, ka bāriņtiesa situācijā, kad bērna tuvumā parādījās no cietuma iznācis recidīvists, par kura agresivitāti vietējie zināja stāstīt ne vienu vien stāstu, vispār nedarīja neko.
Tagad Bērnu un ģimenes lietu ministrijas speciālisti pauž uzskatu, ka Ceraukstes pagasta bāriņtiesa varēja ierobežot cietumsodu izcietušā tēva tiesības uz bērna aprūpi (gan aizliegt rūpēties par meitu (vārds "rūpes" pēc tā, kas ir noticis, skan vairāk nekā sirreāli), gan aizliegt dzīvot kopā ar viņu un pat satikties). Taču ne jau vārds "varēja" šajā atzinumā ir tas briesmīgākais, bet gan tas, ka pati BĢLM (jo vai tad bērna dzīvība nav šīs ministrijas pastāvēšanas galvenā jēga!), sadarbojoties ar ko vien Latvijā šajos jautājumos vajag sadarboties, nebija panākusi, ka bāriņtiesa ir spiesta šādos un līdzīgos gadījumos, kad, loģiski domājot, pastāv reāls apdraudējums bērna dzīvībai un veselībai, darīt visu, lai bērns būtu dzīvs un vesels.
Vēl vairāk. BĢLM atļaujas izstāstīt stāstu, ka šobrīd Tieslietu ministrijā un Probācijas dienestā tiek strādāts pie izmaiņām normatīvajos aktos, lai nākotnē novērstu sadarbības trūkumu starp institūcijām un kriminālnoziedznieku iespējas kontaktēties ar viņu upuriem. Līdz 2009.gada beigām normatīvajos aktos jānoteic, ka par sodu izcietušajiem jāinformē plašs institūciju loks, arī cietušie. Bet līdz 2010.gada septembrim jāizstrādā koncepcija ar ierobežojumiem sodu izcietušajiem, piemēram, nosakot aizliegumu tuvoties saviem upuriem.
Es atvainojos, bet kāpēc ne rīt?
Un kāpēc ne vakar?
Ja šie likumi būtu varējuši glābt kaut viena bērna dzīvību (un Dainu tie būtu pasargājuši — ja ne citādi, tad tēvam būtu liegts ar viņu dzīvot vienā mājā, jo tas jau bija tiesāts par uzbrukumu savai mātei), tiem sen jau bija jādarbojas. Vai tiešām līdz 2010.gada septembrim neviens varmāka nenāks no cietuma ārā?
Cita starpā, tētis, kas pārgrieza savai meitiņai rīkli, kaut savu vainu atzinis, tomēr teica: "Tie noziegumi vieni un tie paši atkārtojas. Izvarošanas, slepkavības. Vajadzētu aizsūtīt uz ekspertīzes centru paārstēties, paskatīties ar nerviem kas nav kārtībā." Un lielākais vājprāts nav tas, ka slepkavam šobrīd negribas, kur sliktāk — uz cietumu, un viņš pauž vēlmi tagad paārstēties, bet — šajā tekstā ir nolasāma diagnoze valstij, kurā, tā vien šķiet, slepkavām un izvarotājiem nav nekādi sevišķie ierobežojumi savus noziegumus atkārtot un atkārtot. Jo atliek taču domāt, ka ar izlaišanu brīvībā pēc piespriestā soda izciešanas, valsts ik reizes akceptē, ka šis cilvēks sabiedrību (un bērnus tai skaitā) vairs neapdraud.
Saka jau — nelaime nenāk brēkdama. Lūk, arī Dainas vecmāmiņa (tā pati, kam dēls ar cirvi savulaik uzbrucis) stāsta, ka nelaimei viņas mājā nav bijis priekšvēstnešu. Arī vietējās bāriņtiesas pārstāvji (neskatoties uz to, ka Dainas tēvu, kurš nesen no cietuma iznācis, kaimiņi raksturojuši kā vīrieti "ar nosliecēm") stāsta, ka viss bijis kārtībā — vēl nesen bijuši ģimeni apraudzīt, lai parunātos par Dainas gatavošanos skolai.
Taču uz nelaimes klusēšanu šoreiz vainu grūti novelt — tā nāca skaļi brēkdama. Un brēc joprojām. Jo Daina ir kapos, bet neviena atbildīga amatpersona, neviens ierēdnis mums tā arī nav apsolījis, ka vistuvākajā laikā tiks izdarīts vismaz viss iespējamais, lai tas, kas notika ar Saniju, Justīni un Dainu, Latvijā vairs nenotiktu ne ar vienu bērnu.