Un runa, protams, nav tikai par to, uz ko cilvēku pamudina baumas, bet daudz lielākā mērā par to, ka tas notiek tāpēc, ka cilvēki Latvijā un jo īpaši vecākā paaudze šobrīd ir atstāti pilnīgā uzticības vakuumā. Un ne vien par zālēm un latu, bet arī algām, pensijām, pabalstiem, elektrību, gāzi, pienu, maizi utt. acīmredzot nav neviena (cilvēka vai institūcijas), kam viņi vairāk nekā baumām varētu uzticēties par to, kā ir, kā būs un kāpēc tā jābūt.
Ja rīt visas Latvijas tantes un visi Latvijas onkuļi beidzot netiks pie valdības, kas smagā un konsekventā darbā pamazām būs spējīga aizpildīt autoritātes un uzticēšanās caurumu, tas, protams, tukšs ilgi nepaliks. Taču tādā gadījumā droši vien vēl sliktāk par to, ka šmaucēji, vilinātāji un baumotāji turpinās izvērsties, par mazām cerībām gādājot lielas vilšanās, varētu būt tas, kas piemeklē valsti, kur grūtā brīdī varai nav autoritātes. Tāpēc vienas neziņā pamestas paaudzes jautājums nav šīs paaudzes problēma. Tas, kā šie vecie cilvēki jutīsies un arī rīkosies turpmākajos mēnešos, daudz labāk par jebkādu globālās pozicionēšanas sistēmu rādīs, vai Latvija jau vismaz ir uz ceļa vai arī turpina grimt kādā ļoti nepatīkamā substancē.