Piens Latvijā ir dārgākais starp vienpadsmit cenu pētījumā iesaistītajām Eiropas Savienības valstīm, bet šņabis — vislētākais.
Ņemot vērā, ka Viktorijas vecāki policijas redzeslokā bija nonākuši jau saistībā ar narkotiku lietošanu, Latvijas veikalu cenas jeb precīzāk — tajās nolasāmā vērtību sistēma, visticamāk, tieši neietekmēja četrus mēnešus vecā zīdaiņa pazušanu (pazaudēšanu). Un tomēr šo divu ziņu gandrīz vienlaicīga nonākšana medijos policijas izsludinātajai zīdaiņa meklēšanai radīja tādu kā statistisku atbalsi: "Piens — visdārgākais, šņabis — vislētākais."
Čīkstošos ratos, kas kalpoja par vienu no pazīmēm, pēc kurām sabiedrība tika aicināta meklēt pazudušo meitenīti, Viktorija tika vesta no viena bāra uz citu, kamēr pie kādas mājas naktī atstāta (precīzāk droši vien būtu teikt — aizmirsta). Par bērna pazušanu vecāki policijai ziņoja puspiecos no rīta. Taču policija, izsludinot zīdaiņa meklēšanu, nevarēja izplatīt Viktorijas fotogrāfiju. Vecāki savu bērnu bija nofotografējuši tikai ar mobilo telefonu un attēls sanācis nekvalitatīvs. Tāpēc Latvijā tika meklēts bēbis ar tumši zilām acīm, īsiem matiem, rozā cepurītē ar baltu lenti. Atradās. Taču, kad vēlu vakarā atrastā meitenīte tika ievietota Bērnu slimnīcā, izmeklētājiem nācās meklēt atkal. Šoreiz gan bērna vecākus, lai paziņotu, kur Viktorija atrodas. Arī meitenītes vecāki galu galā tika sameklēti, taču izrādījās, ka policija būtu varējusi nepūlēties — pie sava bērna uz slimnīcu viņi nemaz nesteidzās.
Bet kāda cita bērna — gadu veca puisēna pazaudēšanu policijai, visticamāk, izdevās novērst. Kad Brīvības ielā ar mazuli ratos tika aizturētas divas sievietes, viņas neko sakarīgu nebija spējušas pateikt. Abām konstatēts alkohola reibums, kas bērna mātei Sandrai bijis 3,33 promiles, bet vecmāmiņai Anitai mazāks — 2,5 promiles. Puisēna ārējais izskats liecinājis, ka viņš netiek pienācīgi aprūpēts. Bērns ievietots slimnīcā.
Un vēl. Ja kāda grūtniece šņabja vietā būtu dzērusi pienu, tad viens mazulis šobrīd jau būtu mēnesi vecs. Taču sieviete atradās alkohola reibumā un nejuta, ka sākušās dzemdību sāpes. Bērniņš bija sadomājis nākt pasaulē dzerstiņa laikā. Lai arī dzemdības notikušas vairāku cilvēku klātbūtnē, tie bijuši tik piedzērušies, ka nespējuši neko līdzēt, un tikai tad, kad sākušās ļoti lielas problēmas, ar grūtībām jaudājuši izsaukt ātro palīdzību. Divām ātrās palīdzības brigādēm izdevās glābt tikai "mātes" dzīvību. Policija par notikušo kriminālprocesu neierosināja, jo neuzskatīja, ka "māte" būtu rīkojusies nevērīgi pret savu bērnu.
Kādreiz Latvijā pie alkohola veikaliem cilvēki stāvējuši rindās. Turklāt pensionāriem šai sakarā pat bijis savs alternatīvais ienākumu gūšanas veids — pārdot savu vietu rindā. Tagad, kad piens kļuvis dārgs, bet šņabis — salīdzinoši lēts, rindā jāstājas pie augstskolām. Baudīt vizuālu apliecinājumu tam, ka šai zemē bērni tiek ne vien nodzerti, bet arī izaug un turklāt tūkstošiem grib mācīties augstskolā, ir aizkustinoši optimistiski. Un nav pārspīlēti teikts, ka rindās šajās dienās nīkst visu apskatei izlikta Latvijas nākotnes cerība. Taču, lai gan ir patīkami pārliecināties, ka mums tāda joprojām ir, grūti nedomāt par to, ka rinda, ja arī nav uzskatāma gluži par pazemojošu (viņi ir jauni, viņiem iet jautri, bankas dala ūdeni un riekstiņus), tad par novecojušu un pilnīgi nemodernu parādību gan. Cita starpā, pirmajā dienā vēl tiešām varbūt varēja domāt, ka tie bērni pie Universitātes vienkārši pārspīlē — vai tiešām tā gribas mācīties, ka nevar atnākt citudien? Taču tas, ka rindas izmēri nemazinājās arī nākamajā dienā, jau acīmredzami liecināja — pieteikšanās process studijām augstskolā Latvijā nav normāls. Tiekot gan apspriests jautājums par tādas vienotas augstskolu datu bāzes izveidošanu, kāda jau pastāv, piemēram, Lietuvā un kas rada iespēju studētgribētājiem iesniegt dokumentus pieteikšanās centros, kas atrodas gandrīz visās pilsētās. Taču, kā skaidro Izglītības un zinātnes ministrijā, līdzekļu trūkuma dēļ šādas sistēmas ieviešana vismaz tuvāko gadu laikā nebūšot iespējama. Toties, uzstājoties par pētniecību un kosmosa nozari atbildīgo ES ministru sanāksmē Francijā, izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe nupat norādījusi, ka Latvijai ir iespējas apliecināt sevi kā līdzvērtīgu dalībnieci Eiropas Savienības kosmosa politikā.
Varbūt pagaidām šādas iespējas mums tiešām ir. Jo Latvijā tiek īstenota pirmā un pagaidām vienīgā maģistra studiju programma kosmiskajās tehnoloģijās Satelītinformācijas datu apstrādes sistēmas. Bet kaut tik bērni nepazustu. Jo piens ir dārgs, šņabis — lēts un tiem, kuri grib mācīties, liek stāvēt rindā.