Lai gan Valdis Zatlers ir izteicies, ka grib būt tautas prezidents un, pat neskatoties uz to, ka šo savu vēlmi viņš kaut mazliet apliecināja arī, kā vienīgā augstā valsts amatpersona piedaloties tautas nobalsošanā, viņš nevar atlaist Saeimu, jo koalīcija viņu neatrada un neiecēla Valsts prezidenta amatā šādam mērķim. Saeimas priekšsēdētājam, protams, būtu jāatkāpjas ne vien tāpēc, ka viņš ir apvainojis gan krievus, gan latviešus, bet pat tāpēc vien, ka viņš vēlā vakara stundā ir atļāvies zvanīt Marinai Kosteņeckai, lai paustu savu neapmierinātību ar viņas uzstāšanos televīzijā, un savu uzrunu sācis: "Te — Saeimas priekšsēdētājs." Taču Gundara Daudzes (ZZS) atkāpšanās ir faktiski neiespējama tāpēc vien, ka viņš, līdzīgi Zatleram, tika ievēlēts amatā, kas nav viņam radīts (otrādi būtu precīzāk). Bet žanriski, stilistiski, politiski, saimnieciski utt. viņš piestāvēja gan šim amatam, gan koalīcijai, ko turpina apliecināt vēl joprojām. Un vai gan smagas izgāšanās dēļ tagad būtu jāatkāpjas tādas Saeimas priekšsēdētājam, kuras deputāti savos krēslos ieblēdījušies?
To pašu var sacīt arī par Ivaru Godmani (LPP/LC) un valdību. Ne velti TP frakcijas vadītājs Māris Kučinskis tā arī teic: "Tas būtu pārsteidzoši, ka viņam tagad vajadzētu atkāpties."
Taču ar to, ka šeit (nekad) neatkāpjas neviens no tiem, kam būtu jāatkāpjas (kur nu — šeit pat neatvainojas!), netiek atcelts tas, ko viņi ir teikuši un darījuši (vai nedarījuši). Netiek atcelts ne referenduma iemesls, ne pats referendums, lai kā valdošajai koalīcijai tagad gribētos izlikties, ka nekas jau nav noticis. Un nebūs tā, ka cilvēkiem varēs likt saprast, ka viņi ir sadzirdēti ar to vien, ka valdošā koalīcija pieļāvusi iespēju, ka Saeima padarbosies ar Satversmes grozījumiem tā un tik ilgi, lai tauta to nekad nevarētu atlaist. Lūk, Godmanim jau ir ienācis prātā, ka Saeimas atlaišanai būšot vajadzīgi kritēriji. Un droši vien velti cerēt, ka par tādu tiks atzīta zaudēta vēlētāju uzticība.
Cita starpā, koalīcijas pārstāvju uzvedība pēc referenduma rādās īpaši neadekvāta, ja atceras, ka vienīgā kļūda, ko viņi jebkad ir bijuši spējīgi atzīt, ir komunikācijas kļūda ar sabiedrību. Tagad, klausoties tautas kalpos, nākas pārliecināties par to, ka viņu komunikāciju talismani joprojām ir Jāņa Lagzdiņa (TP) sveiciens prezidenta vēlēšanu dienā un Jura Dobeļa (TB/LNNK) mēdīšanās Alekseja Loskutova padzīšanas dienā. Lūk, daži labas komunikācijas paraugi, ar kuriem deputāti vērsās pie tautas tieši pēc referenduma. Imants Kalniņš (TB/LNNK): "Kad prezidents sāka savu prezidentūru, viņš paņēma rokās Satversmi un teica: lūk, šī ir grāmata, kurā viss ir pateikts." Dzintars Jaundžeikars (LPP/LC): "Man personīgi nekas savā darbībā nav jāmaina, jo vienmēr esmu strādājis valsts labā." Vineta Muižniece (TP): "Mēs vienmēr esam bijuši ar atvērtām ausīm. Man ir pārsteigums, ka atnāca ļoti maz vēlētāju." 608 000 acīmredzot ir ļoti mazs vēlētāju skaits arī Ivaram Godmanim, jo cilvēkiem vēl tikko bija pasēs nožuvusi referenduma zīmodziņi, kad viņš jau ierunājās par to, ka jāizvērtē, vai skolotāju algas nepieciešams paaugstināt arī turpmāk.
Taču kā īpašu komunikācijas paraugstundu koalīcija acīmredzot iecerējusi ārkārtas Saeimas sēdi, ko šodien, "lai sāktu darbu pie Satversmes grozījumiem, kas piešķirtu tautai tiesības rosināt Saeimas atlaišanu", sasaucis Valdis Zatlers. Šīs sēdes dienas kārtībā ir tikai viens punkts — Valsts prezidenta uzruna. Un Saeimas priekšsēdētājs Daudze jau medijiem ir pasteidzies paziņot, ka debašu šīs sēde laikā nebūs. Proti, deputātiem runāt par tautas tiesībām atlaist Saeimu nav nepieciešams. Par tām ir jāklusē. Tāpēc arī "sākt darbu pie Satversmes grozījumiem" šodien gan pēc formas, gan būtības ir paredzēts klusējot. Tiesa, nav gan īsti skaidrs, kāpēc deputātiem būtu jāierodas Saeimā, lai klusējot noklausītos prezidenta runu, ja Zatlers viņus varētu uzrunāt arī, piemēram, ar radio starpniecību. Tādējādi viņi mierīgi varētu klusēt mājās.
Taču, protams, ir bezjēdzīgi norādīt koalīcijai, cik milzīgu kļūdu tā šobrīd atkal pieļauj, jo kļūda jau ir pati koalīcijas atrašanās tur, kur tā šobrīd atrodas. Tomēr maldīgi būtu domāt, ka novilcinot iespēju ļaut tautai šo kļūdu labot, ir iespējams paturēt varu Latvijā. Jo tā pieder tautai, neatkarīgi no tā, vai Saeima klusē vai kliedz. Turklāt aizvien lielāka tautas daļa sāk to saprast, par ko, protams, liecina to cilvēku skaits, kas sestdien piedalījās referendumā. "Būs labi" — par to, kas būs tālāk, raidījumā Kas notiek Latvijā? teica diriģente Agita Ikauniece. Un nevajadzētu šaubīties par to, ka Dziesmu svētku virsdiriģente tautas masu noskaņojumu ir spējīga izjust precīzāk pat par TP "gaišreģi" Gundaru Bērziņu.