Laila Pakalniņa: To arī sauc par Latviju

Silueti ir maldīgi: reiz es divus noturēju par gādīgiem tēviem, kas nāca, svētsvinīgi bērnu ratiņus stumdami sev pa priekšu. Zema saule ap viņu galvām bija iedegusi nimbus. Taču pazīt viņus var pēc smakas un sejām, un absolūtas norobežošanās no mums visiem — tāda kā neadekvātuma. Viņi runājas tikai savā starpā. Lieto arī sliktus vārdus un, ko tur liegties, dzer, dzer, dzer. No plastmasas pudelēm kaut ko tādu, kas pēc izskata atgādina ledus tēju. Man šķiet — ja tiešām ir kaut kas paralēls, kas nesatiksies ne aiz ļauna, ne aiz laba, tad tie ir viņi un mēs. Es pat nemēģināšu jautāt viņiem, pirms cik gadiem dibināta valsts, kurā, vēl nesen šķita, mēs visi, visi gribam dzīvot — kaut vīzēs, kaut pastalās (ar saviem izmīdītajiem, bezformīgajiem apaviem viņi pat tā kā pilda mūsu solījumu — gandrīz vīzēs, bet brīvā Latvijā). Es vairs nemēģināšu izlikties, ka paralēlas līnijas var tuvoties. Jo reiz par liekulību "Kāds jums jauks kaķis!" dabūju garas, garas sekundes, kuru laikā spēju domāt tikai par blusām. "Paturi!" — runcis ar lielu labvēlību toreiz tika iespiests man rokās. Taču, šķiet, Latvijai varētu tomēr būt arī vēl paralēlāka Latvija par šo dzelzceļmalas komūnu. Tas, ka reizēm durvis uz to paver kādas krimināllietas detaļas, dzīvi, ko Latvijā dzīvo kāda cilvēku grupa, tuvāku mums nepadara. Tā, piemēram, šonedēļ aizdomās par 25 000 latu kukuļa izspiešanu tika aizturēta Jūrmalas prokurore Irina Bogdanova, bet aizdomās par starpniecību kukuļdošanā — viņas draugs miljonārs Boriss Rjazanskis. Viņš esot piedāvājis palīdzēt atrisināt kriminālprocesa problēmu (t.i., samaksāt par lietas izbeigšanu) igaunim Ralfam Kopelam — nebūt ne nabadzīgam cilvēkam. Bet pati lieta "notikusi" maijā. Kā policijai iesniegumā uzrakstījis Aleksandrs Rasoha — Jūrmalas iedzīvotājs, kurš arī laikam trūkumu necieš, viņa mājas teritorijā iebraucis Kopela un ar 40 centimetru garu metāla stieni iesitis viņam pa galvu. Pa logu to redzējusi arī Rasohas civilsieva — miljonāre Larisa Sviridova (pazīstama arī kā Latvijas rekordiste komercķīlu došanā). Savukārt Kopela apgalvo, ka uzbrukums nemaz neesot noticis. Stāstā par visai sarežģītu, bet pēc būtības primitīvu strīdu (par naudu, par naudu, protams) starp ļoti bagātiem cilvēkiem man viss šķiet sirreāls, bet jo īpaši pats nesaskaņu sākums starp bijušajiem biznesa partneriem Kopelu un Sviridovu. Kopela sagribējis jaunu Mercedes un, "lai nebūtu liekas problēmas ar igauņu numuriem", lūdzis to nopirkt un reģistrēt uz Sviridovas civilvīra Rasohas firmas vārda. Daļu naudas — 44 700 eiro — par mašīnu igaunis pārskaitījis caur banku, bet 53 300 eiro iedevis Rasoham skaidrā naudā. Pēc tam Rasoha tiesā pieprasījis, lai Kopela atdod jauno automašīnu. Viņš uzrādījis dokumentu, ka caur banku pārskaitīto naudu viņam Kopela izsniedzis kā bezprocentu aizdevumu. Kopela savukārt apgalvo, ka paraksts uz šī dokumenta nav viņa un ir viltots. To izlasot, man neatliek nekas cits, kā pieņemt, ka arī mana, manas ģimenes, manu draugu un kolēģu dzīve, mūsu problēmas un vērtības, mūsu prieki un bēdas šiem cilvēkiem varētu šķist ļoti svešas un nesaprotamas kaut vai tāpēc, ka tādas man šķiet viņu lietas. Vienudien, kad Jūrmalas dzelzceļa malā viņu pulcēšanās ritms bija nodiktējis pauzi, atspiedusies pret apķēpāto transformatoru būdas sienu sēdēja viena pati viņējā sieviete. Uz sievietes ceļiem bija raiba klade (kāda maza meitene to varbūt pat nosauktu par skaistu — klades lapas rotāja puķītes un cakiņas). Domu par to, ka sieviete, kas varbūt vēl vienīgā atceras, kas ir matemātika, tur atstāta visu kārtīgi sarēķināt (tā teikt, bilanci sastādīt), es atmetu uzreiz. Jo viņa aizgūtnēm rakstīja vārdu aiz vārda. Teikumus. Tas šķita pat apstulbinoši — tomēr pieļaut iespēju, ka kaut kas šajā pasaulē mums tomēr ir kopīgs. Piemēram, rakstīšana. Un rakstot viņa varbūt pieminēja to, ko tobrīd redzēju un dzirdēju arī es. Varavīksni. Dubulto. Un divus mazus kucēnus, kas, nesen dzimuši, tagad pīkstēja pagalmā pie pārbrauktuves. Garām aizklabēja vilciens ar skaistu vārdu uz otrā vagona — "Kurzeme". Tas klabēs cauri Jūrmalai. Un, loģiski domājot, tieši šo pašu skaņu dzirdēs arī kāds miljonārs, kurš varbūt tieši tobrīd domās, kā apčakarēt citu miljonāru. Bet kaut kur kāds pilnīgi noteikti šim gaisam, šīm skaņām, smaržām, smakām, krāsām, ēnām, dubļiem, miglai, kāds visam zinās vārdu un sauks par Latviju.