Latvijas ekonomika: optimistiskās un pesimistiskās prognozes

SVF prognozē Latvijas ekonomikas smago piezemēšanos un izaugsmes tempu kritumu šogad līdz 3,6%, bet 2009.gadā — līdz 0,5%, savukārt Ekonomikas ministrija spītīgi saglabā optimismu un paredz vieglās piezemēšanās scenāriju, ekonomikas izaugsmes tempam saglabājoties samērā augstam — 5,5% gan šogad, gan nākamgad. Tik krasi atšķirīgas prognozes liecina par lielu neskaidrību un riskiem, kas saistīti ne tikai ar Latvijas ekonomikas tālāko attīstību, bet Baltijas reģionu kopumā — dzirdētas arī bažas, ka Latvijas ekonomikas problēmas var izraisīt ķēdes reakciju arī pārējās Baltijas valstīs. Lai meklētu atbildi uz jautājumu, kas īsti sagaida Latvijas un citu Baltijas valstu ekonomiku, un iespējamos risinājumus, lai novērstu smago piezemēšanos, Eiropas Tautas partiju (Kristīgo demokrātu) un Eiropas demokrātu grupa Eiropas Parlamentā, sadarbībā ar Ekonomistu Apvienību 2010 un laikrakstu Diena 25.aprīlī organizē konferenci Baltijas valstu ekonomika: Nākotnes scenāriji. Vairāki pašmāju ekonomisti SVF prognozi jau nodēvējuši kā pārlieku pesimistisku, jo pēdējā pusgada laikā iezīmējušās vairākas pozitīvas tendences — eksporta pieaugums, tranzīta kravu pārvadājumu pieaugums, tekošā konta deficīta samazināšanās. Tomēr problēmu ir krietni vairāk — ražošanas apjoma kritums, stagnācija mazumtirdzniecībā, nemaz nerunājot par rekordaugsto inflāciju. Latvijas izaugsmi pēdējos septiņus gadus raksturoja straujš patēriņa un investīciju izdevumu kāpums, kuru pavadīja pieaugošs ārējās tirdzniecības bilances deficīts, kas aizņemoties tika finansēts uz nākotnes ieņēmumu rēķina. Šajā laika posmā no atsevišķa uzņēmuma skatu punkta bija grūti atšķirt ilgtspējīgu pieprasījumu, kurš balstās ekonomikas ārējā konkurētspējā, no īstermiņa patēriņa buma, kurš ir saistīts ar ekspansīvu atsevišķu sektoru kreditēšanu. Līdz ar to daudzi uz iekšējo pieprasījumu fokusētie biznesa plāni un prognozes balstījās uz kļūdainu ekonomikas ilgtermiņa perspektīvu vērtējumu. Kredītu potenciāls tika izsmelts, nevairojot ekonomikas attīstību, bet gan tikai palielinot īstermiņa ekonomikas aktivitāti, kuru rada iekšzemes pieprasījums. Var uzskatīt, ka Latvijas ekonomika hipertrofētajā kreditēšanas fāzē sirga ar Holandiešu slimību, t.i., augstās peļņas maržas, pievelkot investīcijas un cilvēkkapitālu nekustamā īpašuma un ar to saistītajās nozarēs, radīja nelīdzsvarotu resursu izvietojumu un novājināja kapitālietilpīgās un globālajai konkurencei pakļautās eksporta nozares. Tagad mēs sākam izjust šādas nesabalansētas attīstības sekas. Runājot par Latvijas ekonomikas turpmāko attīstību, uzmanību piesaista ražošanas apjoma kritums pēdējā pusgadā. Šā gada februārī, salīdzinot ar iepriekšējā gada februāri, rūpniecības produkcijas izlaide ir kritusies par 4,7%, t.sk. apstrādes rūpniecības apjoms ir krities par 1%. Viens no galvenajiem izaicinājumiem, ar ko saskaras Latvijas ražotāji, ir straujās izmaiņas darbaspēka tirgū. Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) iedzīvotājiem radās iespēja strādāt citās ES dalībvalstīs, ko daudzi arī aktīvi izmanto. Rezultātā Latvijas ražotāji sūdzas gan par darbaroku trūkumu, gan par strauji pieaugošām darbaspēka izmaksām — vidējā alga valstī strauji palielinās — tikai 2007.gadā tā pieauga par 32%. Mēģinājumi administratīvi ierobežot algu pieaugumu, par ko ik pa brīdim runā valdība, ir neproduktīvi, jo tā tikai veicinātu strādājošo izceļošanu. Atvērta darbaspēka tirgus apstākļos vienīgais veids, kā noturēt darbiniekus, ir piedāvāt ES kontekstā konkurētspējīgu atalgojumu. Attiecīgi, Latvijas ražošanas nākotne būs atkarīga no tā, kā tiks nodrošināts produktivitātes kāpums un notiks pāreja uz ražošanu ar augstu pievienoto vērtību. Tieši šajā kontekstā arī būtu aplūkojami makroekonomikas stabilizācijas plāna pasākumi. Lai nodrošinātu Latvijas ražošanas ilgtermiņa attīstību, ir svarīgi samazināt algu pieauguma ietekmi uz ražošanas izmaksām, samazinot nodokļu slogu darbaspēkam. Kaut arī kopējais nodokļu slogs Latvijā ir viens no zemākajiem ES, darbaspēka nodokļu vidējā efektīvā likme Latvijā pārsniedz ES vidējo. Salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm, Latvijā ir liels nodokļu slogs relatīvi zemu atalgotam darbaspēkam. Šo rādītāju aprēķina, izmantojot tax wedge indikatoru, jeb procentuālo starpību starp darbaspēka izmaksām uzņēmējam un darbinieka neto algu. Strādājošajam bez bērniem, kas saņem 2/3 no vidējās algas, tax wedge indikators Latvijā 2005.gadā bija 41%, bet vidējais ES rādītājs bija tikai 37%. Darbaspēka nodokļu samazināšana jāveic, straujāk palielinot neapliekamo minimumu un atvieglojumu par apgādībā esošu personu, palielinot iedzīvotāju attaisnotos izdevumus par veselības aprūpi un izglītību, kā arī veicot citus pasākumus. Perspektīvā būtu jāatgriežas arī pie domas par iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes samazināšanu. Lai darbaspēka nodokļu samazināšana neatstātu negatīvu iespaidu uz kopējiem valsts budžeta ieņēmumiem, ir jāpārnes nodokļu slogs uz īpašumu un kapitāla pieaugumu. Pašlaik kapitāla nodokļu vidējā efektīvā likme Latvijā ir pat trīs reizes zemāka, nekā vidēji ES. Praksē to var veikt, ieviešot kapitāla pieauguma nodokli un aktualizējot nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības, vienlaikus nosakot nekustamā īpašuma nodokļa atlaides iedzīvotāju pamata dzīvesvietā. Nodokļu politikas izmaiņas jāveic kontekstā ar citiem makroekonomikas stabilizācijas plāna pasākumiem — uzņēmumu konkurētspējas veicināšanu, samazinot administratīvos šķēršļus un veidojot uzņēmējdarbībai labvēlīgu nodokļu politiku, t.sk. atbrīvojot reinvestēto peļņu no uzņēmumu ienākuma nodokļa, kā arī energoefektivitātes pasākumu īstenošanu, t.sk. plašāku ES fondu izmantošanu energoefektivitātes paaugstināšanai, jo energoresursu cenu pieaugums ir viens no inflācijas dzinējspēkiem, ko Latvija nevar kontrolēt. Tikai savlaikus veicot minētos pasākumus, varēs nodrošināt Latvijas ekonomikas konkurētspēju un ilgspējīgu attīstību. Latvijai pienācis laiks pārorientēties no lētā darbaspēka ekonomikas modeļa uz pasaules attīstīto valstu ekonomikas modeli. Šīm izmaiņām ir jāatspoguļojas arī valsts politikā un pirmām kārtām — nodokļu politikā. SVF pesimisms ir balstīts pieredzē, kas veidojusies, analizējot Latvijas valdības rīcību (vai, precīzāk, tās trūkumu) ekonomiskās krīzes gaidās, taču jautājums, uz kā balstās Ekonomikas ministrijas optimisms? Izskatot valdības rīcības plānu un 100 dienu rezultātus, pamatu tik lielam optimismam grūti saskatīt.