Latvijas vēsturnieki atsakās runāt par 71 gadu veciem notikumiem

Orvels ir laba lieta. Necentīšos viņu apstrīdēt. Tajā pat laikā, nedomāju, ka, Latvija jelkad būs spējīga "kontrolēt" savu pagātni vai nākotni. Trūkst vienkārši massas. Tas ko Latvija un Latvieši var censties darīt, ir saprātīgā mērā izcīnīt savu nišu lielo "masu" darījumos. Te nu PSRS okupācijai lielo "masu" darījumos nozīmes nav absolūti nekādas. Kas attiecas uz Daugavpili...patiešām, domāju, ka nenoformulēju domu pareizi. Patiesībā, tas sentiments ko izteicu rindkopā par Latviju, bija attiecināms uz Latvias Krievu nostādni un izpratni par to, ko šāda atzīšana nozīmētu viņiem, kā nacionālai grupai. Respektīvi, cik pašam ir bijusi pieredze, klausoties to ko mani krievu draugi spriež, tas ir kā viņi uztver šos centienus. Un es viņus par to nenosodu, jo, neviens Latvijas politiķis līdz šim nav skaidri un gaiši definējis šī fakta atzīšanas nozīmi vai vērtību. Vai tam Jūs piekristu?

Dziļi nicinu tās pērkamās dvēseles valdībā, kuras gatavas pārdoties moskaļiem par" lēcu virumu"!

БЫЛ ЛИ ОСУЖДЕН ПАКТ? Постоянно приводимый аргумент состоит в том, что Съезд народных депутатов СССР (24 декабря 1989 г.) осудил не только секретный дополнительный протокол к пакту Молотова - Риббентропа (1939), но также и советскую аннексию прибалтийских государств в 1940-м, что не соответствует действительности. На самом деле, в декабре 1989 года комиссией, возглавляемой Александром Яковлевым, в то время одним из ближайших соратников Михаила Горбачева, был подготовлен доклад, зачитанный на пленарной сессии Съезда народных депутатов СССР. Главный вопрос, на который должна была ответить тогда комиссия, заключался в том, идет ли речь о подлинном существовании протоколов вообще, или это всего лишь 'антисоветские измышления', источником которых являлись упорно ходившие слухи. Яковлев отметил, что поиски оригиналов в советских архивах не увенчались успехом, однако копии, которыми располагала комиссия, на основании ряда свидетельств были признаны аутентичными. В постановлении, принятом Съездом народных депутатов по докладу, протоколы объявлялись противоречащими международному праву, осуждались и признавались 'юридически несостоятельными и недействительными с момента их подписания'. Съезд народных депутатов также заявил, что ввиду секретности протоколов они не направлялись в парламент для ратификации, поэтому советским гражданам ничего не было известно об их существовании. Таким образом, эти документы 'никак не отражали волю советского народа, который не нес ответственности за этот сговор'. Съезд народных депутатов не связал протоколы с аннексией балтийских государств, поскольку его мандат касался только 1939 года, тогда как в отношении Балтии положения протоколов были полностью осуществлены только в 1940-м. Предложения народных депутатов от балтийских республик создать новую комиссию для расследования событий 1940-1941 годов поддержки не получили. В общем, Съезд народных депутатов в декабре 1989-го действительно осудил секретные протоколы, но не выразил мнения относительно их последствий. Не сделала этого и новая Россия

Un vēl piezīme par jūsu iepriekšējo komentāru (pirmīt to kārtīgi neizlasīju). No kurienes Jūs rāvāt, ka vienkārša vēsturiska fakta atzīšana automātiski radīs nezin kādas tur "krievu deportācijas". Atvainojiet, man šādas idejas šķiet visai murgainas. Jūs pats vispirms izvirzat pilnīgi nejēdzīgu ideju, un tad spoži sakaujat pats sevi, norādot, ka tai vieta vēstures mēslainē. Manuprāt, ir gluži otrādāk - Hitlera-Staļina pakta nosodījums no Krievijas puses ļoti nozīmīgi uzlabotu saskaņu starp latviešiem un Latvijā dzīvojošajiem krieviem.

Piemirsīsim pagātni? Skatīsimies uz priekšu utt.? Te vietā atgādināt veco labo angļu komunistu, kurš tik precīzi izprata PSRS. "He who controls the present, controls the past. He who controls the past, controls the future." George Orwell Mūs taču rūp mūsu nākotne, vai ne?

Sabiedrību, kurai nav izdevies pārvarēt pagātni, vēsture vienmēr nostumj malā.

Lasot rakstu, automātiski radās jautājums - kas mainītos, ja Krievija (gribu uzsvērt vārdu Krievija saiknē ar šo valsti kā Padomju sistēmas PĒCTECI, un nebūt ne kā obligāto MANTINIECI) atzītu šo paktu? Rietumu uztverē tas pilnīgi neko nemainītu. Ņemot vērā to cik nestabīli mainīgas ir attiecības starp rietumiem (piemēram, Eiropas dabas gāzes problēmām, vai ASV problēmas sakarā ar Irānas kodolieroču situāciju) rietumu politiķiem nebūtu nekāda vēlme ķēpāties ar tik nenozīmīgiem jautājumiem, kā taisnības meklēšana ar 70 gadu noilgumu. Vel jo vairāk, interese nebūtu kaut vai tādēļ, ka rietumu politiskajās ttiecībās ar Krieviju šāds notikums neradītu ne mazākās izmaiņas. Tamdēļ, visi Šņores un Kristovska centieni ar action/dokumentālajām filmām ir laika un resursu izniekošana. PUNKTS. Savukārt skatoties no Krievijas politiskās perspektīvas...nu netaisās KRIEVIJA atzīt nekādu PSRS okupāciju. Izejot no Krievijas politiskajām pozīcijām, tas tikai velreiz pasvītrotu Krievijas valsti, kā TIEŠO Padomju sistēmas mantinieci. Nedomāju, ka pati Krievija ir spējusi skaidri nodefinēt savu attieksmi pret PSRS sistēmu. Kā nekā, visi šīsdienas oligarhi ir par tādiem kļuvušu tiešā veidā mantojot PSRS resursus. Tajā pašā laikā, valdošā nostāja, lai turpinātu attīstību "demokrātiska kapitālisma" virzienā (lai gan, uz doto brīdi, Krievijā valda nomācoš Feodālisms) ir lielā mērā orientēta uz distancēšanos no PSRS un Komunisma. Respektīvi: Krievija ir laba, progresīva un demokrātiska/PSRS un komunisti bija slikti, utopiski un konservatīvi. Tad nu, izejot no ši paradoksa, domāju, ka politiskajā sfērā Krievija sevi arī turpmāk centīsies distancēt no PSRS mantojuma. Tad nu, beidzot, nonākot pie pašas Latvijas...nu ko, mīlīši, ļoti nepieciešams tagad tiem "maitām" Krieviem "parādīt kur vēži dzīvo"? Manā uztverē, Latvijas krievu situāciju, tas tikai padarīs vel bezcerīgāku. No miroritātes, kurai ir kaut neliela teikšana, šie pārvērstos par nelegāliem okupantiem. Padomājiet paši, mīīši, bālelīši. Vai tad tas būtu situācijas atrisinājums? Tur vispār par integrāciju nebūtu iespējams runāt. Nākošais solis būtu "sastūķēt" visus Krievus Daugavpilī, un pārbīdīt robežu. Un Latviešiem tas tikai dotu pamatu vel jo vairāk uz Latvijas Krieviem skatīties kā uz parazītiskiem rāpuļiem, kas, principā, ir jāiznīdē. Un Latviešiem...ko tas dotu Latviešiem? Iespēju laist Pērkonkrustiešus pie Brīvības pieminekļa, kā īstos "atbrīvotājus"? Tad nu gan mēs kā nācija nonāksim starptautiskās politikas mēslainē. Diez vai pat Vācija vēlētos ar mums ķēpāties. Varēsim tusot ar Ahmadinejad un Kim jong il un pievienoties "Axis of Evil". Te nu, skatoties no šīsdienas politiskajām pozīcijām, jāatzīst, ka Roņa doma, ka, vismazam POLITISKAJĀ sfērā, šis jautājums ir "jānorok" ir pat ĻOTI pamatota. Lai šī sāpe un netaisnība paliek Latviešu apziņā (okupācijas muzejā), kā PAGĀTNES mantojums. Skats uz nākotni jāveido izejot no tām iespējām, kādas piedāvā patreizējais moments. Galu galā, neatkarīga valsts un tauta nau nekāda dzimšanasdienas dāvana...tā jānopelna katru dienu no jauna.

papildinājums (***** 11:52 ), bet viskvēlākie patrioti vēlāk izrādās vispirmir nodevēji ...

krievi joprojam grauj savu reputaciju

To paktu Rietumos bieži sauc " Hitlera-Staļina" pakts. Un tā tas arī jāsauc, nevis jāiztiek ar abu valstu ārlietu ministru vārdiem/// Vispār oficiāli tas ir PSRS - Vācijas neuzbrukšanas līgums, bet saukt to var, kā kuram ienāk prātā. Var par Molotova - Ribentropa paktu, izejot no ārlietu ministru parakstiem uz šī pakta, var par Hitlera - Staļina paktu, var par Velna paktu utt. Historiogrāfijā ir iegājies saukt to par MRP. Es domāju, tas tādēļ, ka mērķi šim līgumam bija citi, nevis kara darbības nepieļaušana starp līgumslēdzējām valstīm, starptautiskā miera stiprināšana. Nosaukums ir korekts un vēsturniekiem saprotams. Neviens, saprotams, neapšauba Hitlera un Staļina gribu pakta tapšanā. Interesanta ir problēma, ka Vācijas un PSRS robežu un draudzības līgumam (1939.gada 28.septembrī) līdz šim neoficiāla nosaukuma historiogrāfijā nav. Terminu otrais MRP literatūrā nav iznācis redzēt, bez tam tas skanētu neveikli. Varbūt dēvēt to par Hitlera - Staļina paktu, jo vairāk tādēļ, ka uz šim līgumam pievienotās kartes ir Josifa Visarionoviča paraksts, kamēr uz MRP Staļina paraksta nav.

Ja Latvijas vēsturniekiem neko jaunu par Molotova-Ribentropa paktu nav izdevies uzzināt, tad jau klusēšanas iemesli ir saprotami. Ja ir vēlme var palasīt Krievijas vēsturnieku versijas - vienu tādu uz pakta 70-o gadskārtu izklāstīja Marks Soloņins žurnālā The New Times, 17/08/2009. ' Slazdi sabiedrotajiem ' / Мышеловка для союзников - ir vērts izlasīt. Raksts brīvi pieejams Marka Soloņina vietnē SOLONIN.ORG sadaļā Читальный зал / Lasītāju zāle: ''Разжечь пожар европейской войны было совсем не легко. Товарищу Сталину потребовалось приложить для этого огромные усилия, и возможность достижения успеха отнюдь не казалась в тот момент очевидной.....''

Ar ko beidzās Saakašvilli vēlme padurstīt ''lāci'' mēs arī zinam.....Varam pamācīties no neprātīgo kļūdām - un pārdomāt par šodienas Somijas politiķu reakciju, kad kāds somu karstgalvis pēc saunas un 'kunga' dūšā sāk pieprasīt atgriezt somu zemes Karēlijā.

dekolonizaciju neludzam,bet pieprasam!

1) Sauksim lietas īstajos vārdos, nevis iztiksim ar eifēmismiem. To paktu Rietumos bieži sauc " Hitlera-Staļina" pakts. Un tā tas arī jāsauc, nevis jāiztiek ar abu valstu ārlietu ministru vārdiem vai (vēl labāk būtu!) viņu trešo sekretāru vārdiem. Ne jau Molotovs un Rībentrops to uz slēdza uz savu galvu. " Hitlera- Staļina pakts" Krievijai ir īpašs tabu un svētuma apgānīšana, jo Staļlins bija Dievs, bet Hitlers - velna vietā. 2) Situācija, kad oficiālā Latvija vēlas par to klusēt politiskas pieglaimošanās motīvu dēļ, baisi atgādina somu kara laiku 1939-40.gadā, kad Latvijas prese par Krievijas uzbrukumu Somijai nedrīkstēja brīvi rakstīt - cerībā pielabināt "lāci". Ar ko tas beidzās, mēs visi zinām.

Kāds idiotisks virsraksts! Divi vēsturnieki no Vēstures komisijas nav ne ne tuvu visi vēsturnieki. Tad arī tā jāraksta: Vēstures komisijas vēsturnieki atsakās runāt. Vismaz pārdesmit ir atrodami, ja meklē. Ir taču vēstures institūts, Vēstures un filozofijas fakultāte, muzeji.