Ļaunprātība un/vai muļķība

21% koksnei un 10% gāzei rada nevienlīdzīgus noteikumus kurināmā tirgū. Ja kādu brīdi abstrahējamies no ES politikas un paskatāmies uz iespējamiem iemesliem tādai rīcībai, tad varam secināt, ka likme tiek likta uz daudzdzīvokļu māju iemītniekiem, kas patērē siltumu (tam arī PVN likme 10%), kuri par šo lēmumu un tā pieņēmējiem noteikti balsotu. Uz gāzes adatas sēž aptuveni trešdaļa Latvijas. Tas ir daudz, un ir visai vilinoši šo daļu pozitīvi noskaņot pret sevi. Lauki jau ir paspēlēti, jo zemnieki daudzviet pamatoti trako par valdības greizo rīcību, kas viņus novedusi lielās problēmās. Laukos un lielā daļā mazpilsētu kā kurināmo izmanto koksni — lai tad maksā par savu neapmierinātību. Arī lielpilsētās privātmājās un arī daļā veco daudzdzīvokļu māju apkurei lieto koksni, bet viņu skaits ir mazāks par daudzdzīvokļu namu iemītnieku skaitu. Skaldi un valdi — vecs princips, kas strādā vēl šodien. Sabiedrību skaidri sadalīja divās daļās — labie, kas pērk siltumu vai kurina ar gāzi, un sliktie, kas kurina ar kaut ko, kas atšķiras no gāzes. Spļāviens uz ES Atgriežoties pie ES politikas, visiem ir zināms, ka ir pieteikti vismaz divi karagājieni — globālai sasilšanai (CO2 izmešu samazināšana saskaņā ar KIOTO protokolu) un fosilā kurināmā pārdevēju vēlmei pārlieku ietekmēt ES (Krievijas augstprātīgie paziņojumi un gāzes kari). Šai sakarā ES (arī ASV un citas valstis) jau labu brīdi visiem spēkiem mēģina stimulēt atjaunojamo energoresursu izmantošanas palielināšanu. Koksne un cita biomasa arī ir atjaunojamais energoresurss. Acīmredzamu priekšrocību došana fosilajam kurināmajam, kam vispār vajadzēja uzlikt akcīzes nodokli (ES prasības), un situācijas pasliktināšana kurināmajam no atjaunojamiem resursiem ir absolūts spļāviens uz ES politiku. Ar šādām metodēm nesanāk nekāda budžeta glābšana, jo koksne ar samazināto 5% PVN daļēji iznāca no "pelēkā" sektora, un budžetā sāka ieplūst kaut kāda nauda, bet tagad tā uz ilgiem laikiem pazudīs krēslā. Absolūtā PVN iekasēšanas iespēja gāzei liecina par to, ka budžets te nav bijis galvenais arguments. Pievienosim vēl visādu valdības ierēdņu nepārtraukto runāšanu par atjaunojamo resursu nepietiekamību Latvijā un visāda veida aģitāciju izmantot gāzi. Tas, ka Latvijā ražoto kurināmo eksportē lielos apjomos un, piemēram, Zviedrija skatās uz Latviju kā savu kurināmā avotu, nekādi neietekmē šos runātājus. Pēdējā laikā mazliet ir mīkstinājies Latvijas biomasas potenciāla vērtējums, bet tas tiek aizstāts ar saukļiem, ka tas ir ļoti dārgs. Tas, ka viena MWh drīz maksās aptuveni vienādi, neskatoties uz kurināmo, šiem kungiem paslīd garām. ES enerģētikas komisārs Andris Piebalgs jau izrunājis sausu muti, mēģinot kaut kā pārliecināt Latvijas funkcionārus saprast, ka Latvijai ir jāizmanto savs biomasas potenciāls, bet funkcionāri izliekas to nedzirdam. Šo argumentu sarakstu var turpināt, un, paskatoties uz lasīto un dzirdēto pēdējos trijos gados, var ievērot, ka Latvijas dziesmu grāmata ir sarakstīta ar citu saturu un notīm.Vai ļaunprātība? Konkurences radīšana fosilajam kurināmajam, lai tā cena nekāpj debesīs, ir galvenais un tuvākais atjaunojamo resursu kurināmā uzdevums (cenu bremze). Ja pārdevējs tirgū reizi kļūdās par labu sev, reizi — par labu pircējam, tad tur nav ļauna nodoma. Bet, ja viņš kļūdās tikai par labu sev, tad viņu sauc par krāpnieku. Visa vēsture ap un par gāzi rāda, ka viss ir noticis un notiek vienos vārtos. Sen vajadzēja skaidri teikt, ka gāzes bizness ir ekskluzīvs, to valsts atbalsta, un iesniegt ES atbilstošus dokumentus, kas noraida ES enerģētikas politiku Latvijā. No šā skatpunkta izriet, ka 21% PVN likme koksnei un samazinātā 10% PVN likme gāzei un pārdodamajam siltumam liek sliekties par labu ļaunprātībai. Var būt arī runa par muļķību, bet tad ir jāmeklē palīgskola, nevis jāsēž ministru un deputātu krēslos, jo šādas muļķības apmēri ir par lieliem, lai varētu teikt, ka tā ir vienkārši nekompetence.