Liela daļa Latvijas zaļās elektroenerģijas ražošanas kvotu pārdotas ārzemniekiem

Galvenā kļūda –  valsts ekonomikai neizdevīgais kvotu dalīšanas princips. Tā vietā, lai kvotas piešķirtu, konkursa kārtā izvērtējot, kurš pretendents piedāvā elektrības lietotājiem zemāko cenu vai kvalitatīvāko projektu, kvotas vienkārši saņēma tie, kuri pirmie pieteicās. Tāpēc pirmie pie informācijas un arī pie kvotām tika paši politiskie lēmēji vai viņiem tuvi cilvēki, izvēršot kvotu sadali par politiski savtīgu biznesu, vēsta TV3 raidījums.

Tā bija iespēja tikt pie valsts atbalsta, kas tālāk nodrošina stabilu, ilgstošu un viegli iegūstamu peļņu no elektrības patērētāju maksājumiem. Nekā Personīga un arī Vides fakti savulaik izpētīja, ka, piemēram, vēja tirgū nostiprinājās ekspremjera un Tautas partijas līdera Andra Šķēles ģimene. Viņa meitām un sievai piederošā Sabiedrība privātiem ieguldījumiem rīkojās Grobiņas vēja parkā. Savukārt Nīcas pagastā SIA Sēteri vēja parka lielākā daļa tika ekspremjeru Aigara Kalvīša un Ivara Godmaņa padomniekam Vasīlijam Meļņikam, bet tā saucamajiem Aivara Lemberga oponentu - Olafa Berķa, Igora Skoka un Genādija Ševcova - īpašumā pastarpināti nonāca SIA TCK iegūtās īpaši apjomīgās vēja kvotas.

"Ka ar konkrētām partijām ļoti tuvu saistītas fiziskas personas ir arī šo komersantu faktiskie kapitāldaļu turētāji. Līdz ar to sanāk tā, ka partijas kontrolē esoša ministrija izsniedz šo personu komersantiem šīs kvotas. Līdz ar to, ja uz to brīdi būtu iespējams jau konstatēt to, tas būtu ļoti daudz bažu novērsis!" raidījumam sacīja  Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Gatis Ābele.

Ministrijā uzskata - ja negodīgo sistēmu iedibināja Godmaņa valdības laikā, tad premjera Valda Dombrovska pirmais ekonomikas ministrs Artis Kampars varēja radikālāk rīkoties, lai slikto praksi lauztu. Kampars apgalvo – tas arī tika darīts.

"Tas priekšlikums no manas puses ir bijis ļoti skaidrs – jauns likums ar jaunu motivācijas sistēmu bez politiķu iesaistīšanās, bez kvotām. Tas, ka nav izdevies parlamentā, visticamākais, dēļ politiskas ieinteresētības viņu virzīt cauri, nu, tā ir realitāte. To es varu atzīt. Varbūt man nepietika spēka to likumu ātri izstumt caur parlamentu. Jautājums – ko tagad dara esošais ministrs? Es neesmu dzirdējis neko vairāk, kā skaļus vārdus," atzina bijušais ekonomikas ministrs Kampars (Vienotība).

Par savu panākumu Kampars uzskata to, ka mainījis situāciju, piemēram, biogāzes jomā, kur iepriekš visas kvotas bija izdevies sagrābt vienam pašam uzņēmējam - Andrim Griģim. Kampars panāca, ka drīkst pieteikties arī citi – un prakse parādījusi, ka Griģim no 12 firmām piešķirtām kvotām 10 tā arī palikušas nerealizētas un ir atņemtas, bet divas pārgājušas Aizkraukles bankas valdījumā. Toties sākotnēji atstumtie lauku saimniecību īpašnieki - kā Juris Cīrulis un Jānis Vinters - tagad savus projektus attīsta veiksmīgi.

Šobrīd kopumā elektroenerģijas obligātā iepirkuma kvotas tikai zaļajai enerģijai vien, neskaitot koģenerāciju, ir piešķirtas 126 biogāzes elektrostacijām, no tām ražošanu nav uzsākušas 93.  Biomasai piešķirtas 125 kvotas, 116 nav uzsākušas ražot. Vēja elektrostacijām 46 kvotas piešķirtas, nav sākušas ražot 25. 147 kvotas piešķirtas hidroelektrostacijām, 7 nav sākušas ražot. 2 kvotas piešķirtas saules elektrostacijām un neviena nav sākusi ražot. liecina Ekonomikas ministrijas dati.

Ja tiktu realizēta tikai ap trešdaļa visu piešķirto kvotu, sanāktu, ka kopumā pēc katram zaļās enerģijas veidam paredzētā paaugstinātā tarifa patērētājiem katru gadu nāktos maksāt par biomasas elektrostacijās saražoto enerģiju 15 miljonus 700 000 latu, par biogāzes 54 miljonus 477 000, par vēja 20 miljonus 430 000,  par hesiem 6 miljonus 196 000. Kopā tas nozīmētu, ka zaļās enerģijas slogs uz patērētājiem gadā  tuvotos 100 miljoniem latu. Taču, ja realizētu visas izsniegtās kvotas par obligāto iepirkumu, tai skaitā koģenerācijas stacijās, tad ik gadu patērētājiem tas izmaksātu ap 450 miljonus. Tas nozīmē, ka elektrības cenā katrai kilovatstundai uz atjaunojamo energoresursu veidā ražotās elektrības rēķina cena sadārdzinātos par 2,7 santīmiem, uz koģenerācijā no atjaunojamiem resursiem ražotās rēķina – par 5,3 santīmiem un uz koģenerācijā no dabasgāzes ražotās rēķina – par 0,6 santīmiem. Tātad līdzšinējā 1,23 santīma vietā ikviena kilovatstunda izmaksātu gandrīz 10 reizes dārgāk, sasniedzot jau 9,83 santīmus.

"Tas būtu šausmīgi dārgi, šausmīgi dārgi. Tas, ka šobrīd mūsu iedzīvotāji, patērētāji neredz vēl šo sadārdzinājumu, nav pietiekams pamats mums nereaģēt. Tai ziņā es gribu noraidīt pārmetumus, ka mēs esam pārcentušies piemēram, uzbrūkot šai zaļajai komponentei," uzsvēra Pavļuts.

Atzīstot, ka patur spēkā Eiropas Savienības noteikto mērķi, ka līdz 2020.gadam 40% kopējā enerģijas galapatēriņā tiks saražots no atjaunojamajiem energoresursiem, un cerot, ka visas kvotas dažādu iemeslu dēļ tomēr neīstenosies, ministrijā uzskata, ka esošā situācija ir bīstama. Arī tādēļ, ka nav skaidrs, kas būtu patiesā labuma ieguvēji no naudas, ko Latvijas patērētāji maksā kvotu turētājiem. Nekā Personīga pētījums liecina, ka, apskatot tikai to projektu daļu, ko ministrija apkopojusi par kvotām, kas izsniegtas no 2009.gada, sanāk, ka starp darbību uzsākušajām 72  hidroelektrostaciju kvotām īpašniekus ir mainījušas deviņas. Piemēram, vienai no tām Daugavpilī reģistrētajai West Energo sākumā īpašnieks bija no Izraēlas, bet tagad kāds ofšors no ASV.

Biogāzē no 52 īpašnieki nomainījušies 12 kvotām. Kāds Mihails Šilovs uz dažādiem firmu nosaukumiem saņēmis sešas kvotas un tās visas pārreģistrējis uz Kipru.

Biomasā no 11 kvotām īpašniekus mainījušas trīs. Bet no 27 vēja elektrostacijām īpašniekus nav mainījušas tikai četras. Visas SIA W.E.S. 10 kvotas pārreģistrētas uz Kipru. SIA Ošmaļi, kas bija tikusi pie četrām kvotām, jau piešķiršanas dienā tās pārdevusi tālāk igauņiem.

Tāpēc uz jautājumu – kam galu galā paliks peļņa no Latvijas dārgi sniegtā atbalsta zaļās enerģijas ražošanai, atbilde ir, ka daudzos gadījumos tie nebūs vietējie ražotāji, kā bija cerēts. "Šīs te kvotas jau saņemšanas brīdī ir bijušas ar domu – nu, mēs pārpārdosim kādam citam un mūsu priekšrocība ir, ka mēs to kvotu varam dabūt!" sacīja Pavļuts.

Bijušais ekonomikas ministrs Kampars uzskata, ka arvien vēl nepietiekami tiek izmantotas jau sen ministrijas rīcībā esošās, viņa laikā ieviestās juridiskās iespējas, kas ļauj kvotas atņemt.

"Ja būtu šobrīd mana teikšana, es teiktu, ka tās kvotas, kas nevirzās uz priekšu lietderīgā veidā, būtu apturamas un noteikumi to atļauj," atzina Kampars.

Ministrijā to arī sola darīt, noteikts arī, ka kvotu turētājiem līdz nākamā gada martam būs jādeklarē patiesā labuma guvēji un būs arī jauns mehānisms, kas regulēs obligāto valsts iepirkumu no ražotājiem.

"Jaunais mehānisms ir iecerēts tāds, lai šīs zaļās enerģijas ražošanā lielāku lomu spēlētu tirgus, lai tur būtu kompetences klātbūtne, lielāka cenu konkurence. Mērķis būtu panākt, ka mēs, protams, savas apņemšanās par zaļās enerģijas īpatsvara saražošanu īstenojam, tai pat laikā ir daudz svarīgāk to izdarīt veidā, kas ir saprotams, kompetents un maksā saprātīgu cenu patērētājam, ka patērētājs to spēj samaksāt," sacīja Pavļuts.