Man ir aizdomas, ka šī mēneša notikumi var būtiski ietekmēt tālāko maksātnespējas procesu, kura mērķim jābūt kreditoru līdzekļu atgūšanai. Latvijai ir pietiekami pieredzes ar banku bankrotiem. Tas ir ļāvis pieslīpēt likumdošanu, sākot no tālākā maksātnespējas procesa vadīšanas līdz pat mehānismu izstrādei noguldītāju interešu aizstāvībai. Varētu domāt, ka KB gadījumā viss norit raiti un caurspīdīgi. Tomēr ir bijušas vairākas dīvainības, kuras gribu izcelt.
Pirmā dīvainība saistās ar kādu neticamu sagadīšanos. Man grūti iedomāties, kādēļ šā gada septembrī Aigars Štokenbergs (patlaban Vienotība)iesniedz likumdošanas grozījumu projektu saistībā ar banku maksātnespējas procesu. Septembrī kādas bankas krahs vismaz lielākajai finanšu cilvēku daļai nerādījās ne sapņos, un tam neviens, ieskaitot mani, kurš ikdienā nodarbojas ar maksātnespējas lietām, nepievērsa uzmanību. Nebija arī tā, ka septembrī Saeimai nebūtu ko darīt un tā mocītos bezdarbībā, pieņemot šķietami trešās šķiras sīkus grozījumus. Faktiski, tieši otrādi, Saeimai bija daudz darāmā. Tagad izrādās, ka šim mazajam grozījumam ir liela nozīme KB gadījumā. Vienkāršoti, Štokenberga grozījums vairs neļauj bankas administratoram noteikt faktisko bankas maksātnespējas datumu, tā vietā patlaban būs vēlākais, tiesas noteiktais. Jo agrāks ir oficiālais maksātnespējas datums, jo vieglāk strādāt administratoram - sevišķi te domāju ķīlas līgumu apstrīdēšanu, kuri slēgti pēc faktiskās maksātnespējas - ir viens no veidiem, kā var atgūt lielu daļu no KB kreditoru līdzekļiem. Ja kāds saka, ka šiem grozījumiem nav nekādas būtiskas nozīmes, tad jautājums - kādēļ tādi tika pieņemti iepriekšējās Saeimas laikā, turklāt faktiski steigā?
Otrā dīvainība ir neparasta politiska interese par maksātnespējas administratora nozīmēšanu. Esmu bijis pirmais kandidāts KB amatam. Administrējot ap 60 maksātnespējīgu uzņēmumu, tādu interesi par sevi neesmu jutis ne savā praksē, ne arī atceros no kolēģu pieredzes. Krājbanka, protams, ir nozīmīgs uzņēmums Latvijas ekonomikai, tomēr ne es viens esmu pamanījis, ka premjers reti nolaižas no makroekonomiskiem augstumiem līdz atsevišķu uzņēmumu, kur nu vēl personu, līmenim kā manā gadījumā. Manu kandidatūru izvirzīja Maksātnespējas procesa administratoru asociācija, atbalstīja Maksātnespējas administrācija, tad kopā ar vairākiem pretendentiem veicu «mājasdarbu» par redzējumu KB maksātnespējas procesam, ko uzdeva Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), un tā manu kandidatūru iesniedza tiesai. Tālāk visam jābūt vienkārši - tiesa izskata maksātnespējas pieteikumu kopā ar manu kandidatūru un mani apstiprina vai noraida. Bet sākas dīvainības. Premjers neparasti aktivizējas: nedēļas laikā vairākkārt dažādos medijos komentējot manu kandidatūru ar dažādiem apgalvojumiem: kaut kas bijis manā pagātnē ar reputāciju, tad - ka bijuši kādi pārkāpumi iepriekšējā darbā. Tiešām, bija reiz aizturēšana pāris dienu pirms vēlēšanām, bija krimināllieta - bet bija arī tās izbeigšana, jo izrādījās, ka kāda pašvaldības deputāta sūdzībai par mani nav pamata. Policija lietu slēdza. Visbeidzot, jūtot, ka ar to nepietiek, premjers personiski ziņo, ka viņam esot kāda «neglaimojoša» informācija no drošības dienestiem. Īsi pirms iespējama tiesas lēmuma FKTK atsauc manu kandidatūru ar iemeslu, ka man būs grūti veikt pienākumus politiska spiediena dēļ (tam es varu pilnīgi piekrist), vēlāk atsaucoties uz informāciju no tiesībsargājošajām institūcijām. Jautājums - ja jau premjers ir zinājis par šādu informāciju, kādēļ neatstāt manu kandidatūru noraidīšanai tiesai, bet gan pašam personiski izdarīt spiedienu, lai FKTK manu kandidatūru atsauc? Varbūt tāpēc, ka tiesa tomēr varētu mani apstiprināt? Es to tulkoju kā politisku iejaukšanos tiesas kompetencē un ne savādāk. Protams, var jau domāt, ka mani politiskie uzskati (un piederība Visu Latvijai!) tiesiskuma koalīcijas līderim nespēlē nekādu lomu gadījumā, kad jāvērtē tikai pieredze un profesionālisms.
KB maksātnespējas lieta vēl ilgi būs jutīga, ņemot vērā bankas kreditoru plašo loku, kuri algos juristus un cīnīsies par savu līdzekļu atgūšanu - un tas ir saprotami. Jebkuri notikumi, kas izskatās pēc maksātnespējas procesa ietekmēšanas, var radīt nākotnē augsni tālākiem nebeidzamiem juridiskiem cīniņiem. KB gadījumā jau ar mēnesi ir bijis pilnīgi pietiekami, lai radītu lielisku augsni aizdomām vai pat sazvērestību teorijai. Tomēr mans minējums ir, ka lielākie pārsteigumi KB stāstā vēl ir gaidāmi, kad sāksies reālais darbs pie līdzekļu atgūšanas.
Latvijas krājbankas gadījumā šāda kārtība nav jāpiemēro - FKTK jāizvirza pretendents un tas jāapstiprina tiesai. Tomēr šeit klupšanas akmens izrādījās kārtībā, kā FKTK izvēlas kandidātu. Acīmredzot premjeram šķita, ka profesionālās asociācijas, Maksātnespējas administrācijas un FKTK ieteikums nav īstā kārtība administratora izvirzīšanai.
Skaidrs, ka nedzīvojam ideālā pasaulē, un diezin vai tādā dzīvosim tuvākajos gados. Arī turpmāk būs partijas, personas, biznesa grupas, kuras ar savām interesēm mēģinās iejaukties procesos, kur galvenais ir objektivitāte un profesionālisms. Tas gan nedrīkst atturēt no pūļu pielikšanas, lai šādu iespēju turpmāk būtu mazāk.