Mauriņas arhīva restaurācija izmaksās vairākus tūkstošus latu

es savukārt uzskatu, ka ja cilvēks pats nav savus papīrus iznīcinājis, tad pēc zināma laika noilguma tiem būtu jābūt pieejamiem. atmetot to faktu, ka nevienu neinteresē, ko personīgi darījis vai domājis pirms 100 gadiem kaut kāds jānis bērziņš no pampāļu ciema, viņa korespondence var sniegt mums plašu ieskatu latvijas lauku dzīvē 20. gadsimta sākumā. jo neba jau nu oficiālie dokumenti vēsturei piedod "smeķi" un ticamību, bet tieši individuāli cilvēki ar saviem dzīves stāstiem. otrkārt, ierakts zemē vairs īsti nepieder jums, bet valstij, tāpat kā tas ir ar aprakto mantu. un uzskatu, ka mauriņas arhīvs vērtības ziņā pielīdzināms apraktajai mantai. bet vispār sadedziniet vien savus privātos papīrus pats, cilvēkiem, ziniet, uzticēties īsti nevar, ka neņem un nenodod vēl arhīvā.

Šoreiz tas ir tā vērts. Mēs nevaram atļauties pazaudēt stiprus vārdus, ko ir teikuši mūsu dižgari, jo tad mēs zaudējam daļu no tautas pamatiem, uz ko balstīties. Tikai reizē arī nevajag attēlot cilvēkus, kuri to atrada, kā neizglītotus, nesaprotošus vienkāršus strādniekus, kā to var nojaut no šīm fotogrāfijam. Viņiem tāpat ir savi uzskati un sava dzīves gudrība. Un, iespējams, kāda literetūras skolotāja ir ko ieminējusies par Mauriņu un Raudivi kādā stundā.

Jums taisnība. Daudzi pat cerēja visai drīz atgriezties, un ko negribēja atvēlēt svešai acij, to apraka. Es domāju, ka visu varētu noteikt testaments. Tieši tāpat kā ieraksts, atvēlot savu fizisko ķermeni, kas kļuvis par mirstīgām atliekām, medicīnai. Ja tas nav pateikts, nevienam nav tiesības rakāties.

Šajā gadījumā "aprakšanas" cēlonis tomēr atšķiras no dokumentu slēpšanas mūsdienu izpratnē. Cik cilvēki "apraka" sev svarīgas lietas, kai nezaudētu tās laikā kamēr jādodas trimdā! Lai pēc atgriešanās (ko gan nesanāca piedzīvot) atkal tās "izraktu".

Es laikam esmu vecmodīgs. Tāds būdams, es noteikti uzskatu, ka privāti papīri jāiznīcina, kad to lietotājs devies uz... , kas to lai uz kurieni., bet prom no šīs dzīves. Privātie papīri arhīvos glabājami , ja ir atvēlēts. Man ir divas čupiņas. Viena publikai, lai nu priecājās kāds esmu bijis, bet otra, ko , man dodoties prom, jāiznīcina. Ja es kaut ko esmu apracis, tad atradējam nav tiesības lasīt. Tas ir kā ar izpratni par zagšanu. Zagt nenozīmē tikai paņemt to, kas pieder citam. Zagt nozīmē paņemt to, kas tev nepieder.

arhīvā ir arī privāta informācija. jūs kādreiz tur esat strādājis meklējot konkrētu info? es esmu. protams, arī man nav pieņemams privātās dzīves stils un tāda tipa grāmatas kā jūsu pieminētā par liedskalniņu vai arī muktupāveles sarakstītā par benjamiņu. manuprāt tas ir neētiski. bet tādēļ taču nevar visas vēstules un dienasgrāmatas nīcināt ārā. beigu galā viņām ir kultūrvēsturiska vērtība. un ticiet man, pēc 500 gadiem viss izskatīsies drusku citādi. mūsdienās taču arī lasa, piemēram, da vinči vēstules, pierakstus un dienasgrāmatas, un ne jau nu tāpēc, lai bāztu savu speķaino degunu viņa privātajā dzīvē.

Arhīvs ir pavisam cita lieta. Tur glabājās publiska informācija. Jūs laikam pajokojāt, kad pieminējāt laulības apliecības, kas apliecina visiem zināmo.

Tā jau nav, ka es nesaprotu, bet , ja es būtu noslēptus kādu papīru, man nepatiktu, ka pilnīgi svešinieks to lasītu. Kaut vai zinātnieks un pētnieks. Es vairāk domāju par tiem citu dzīves pētniekiem. Kā viņiem pašiem tas var patikt. Es reiz Mudītei Šneiderei pateicu, ka esmu sarakstījis grāmatu par viņas un Harija Liepiņa privātām būšanām . Tieši tā kā viņa ir darījusi, kaut vai par Antru Liedskalniņu. Publicēšu, kad pati vairs nevarēs iebilst. Tieši tā kā viņa. Ja man pirmam skanēs zvans, atvēlēšu to darīt kādam uzticamam draugam. Manā rīcībā ir privātas vēstules, ko laidīšu klajā. Tas nepatika, kaut zināja, ka es tā nekad nedarīšu. Pazīstu radošus cilvēkus, kas neko personīgu un intīmu uz papīra neraksta tieši tāpēc, ka nevar paļauties , ka nepiederoša persona to nelasīs. Kad man nomira māte , man acīs skatoties, es cik vien iespējams ātri, nelasot ne zilbes, sadedzināju visus viņas papīrus, ko viņa man nebija rādījusi. Domāju, ka tā mātes svētība, ko esmu saņēmis arī tāpēc pār mani. Un lai iet uz poda tie, kas man pārmeta, jo manas mammas dzīves neatklātā daļa, daudzus interesēja, jo viņa arī bija sabiedrībā samērā pazīstama persona. Ja kādam šķiet, ka man piemīt paranoja, tad lai tā šķiet. Tad paranoja ir privātuma pazīme.

jums ir paranoja. vai jūs ziniet daudzus cilvēkus, kas tā iet uz literatūras muzeju lasīt vēstules? tie, kas tur iet, vairumā gadījumu ir literātūrzinātnieki, vēsturnieki, mākslas vēsturnieki u.c. ticiet nu man, šie cilvēki nelasa vēstules, lai bāztu degunu svešās dzīvēs, bet lai atrastu faktus, kuriem ar privātumu bieži vispār nav nekāda sakara. pēc jūsu loģikas arī latvijas valsts arhīvs būtu jānosvilina, jo ir pilns ar vēstulēm, laulību apliecībām un citu ļoti privātu informāciju.

Kapā jau neņem kaut ko līdzi tikai tāpēc, ka tas ir ļoti personīgs. Arī tāpēc, ka ļoti skaists. Jums nav tādu vēstuļu, ko patīk pārlasīt, tieši domu un valodas skaistuma dēļ?

Trešdien, 22. septembrī plkst. 17:30 Rakstniecības un mūzikas muzejā pasākumā “Gadsimta atradums”, atsaucoties uz sabiedrības interesi, muzejs tuvāk iepazīstinās ar Zentas Mauriņas arhīva materiāliem, kuri tika atrasti, būvdarbu laikā atrokot zemi pie ēkas pamatiem Gregora ielā 1, informēja muzeja pārstāve Maija Treile. ---------------------------------------------------- ---------- Tātad faktiski, samaksājot (padomā tik, vēl naudu nopelnīs), katrs varēs aci uzmest. Vēl tai ziņā, tepat portālā, citēti Zentas Mauriņas vārdi, ka dažu labu vēstuli vajadzētu kapā paņemt. Vai tie, kas bāzīs savus degunus privātajās vēstulēs ir no veļu valstības.

Es nemaz neuztraucos. Es vienkārši kārtējo reizi pārliecinos kā ētika un morāle tiek piesmieta.

forši, ka būvnieki novērtēja atradumu un nepameta novārtā! dziļa cieņa!!!

kas man par daļu ko šie tur rakstīja, bakstīja... darīt nav ko? Tā taču privāta Mauriņas lieta. Un lielāko sabiedrības daļu tas nemaz neinteresē. Ja kādu interesē, lai nosponsorē.

Vai tad tiks glabātas arī tās, ko nevar izlasīt jo sabojājušās?