Es viennozīmīgi atbalstu, ka par problēmām ir jārunā. Bet būsim godīgi, pasakot, ka man ir grūti, bet nespējot formulēt viedokli vai priekšlikumus, kas varētu palīdzēt izkļūt no grūtās situācijas, neviens palīdzēt nespēs. Gribu uzslavēt Latvijas Zvejnieku federācijas pārstāvjus, kuri, sākot sarunu ar vārdiem „Ļaujiet mums strādāt”, spēja norādīt uz konkrētām lietām, kuru risināšanai gribētu ministrijas palīdzību. Pēc tā visa aizdomājos par ministrijām - kāpēc jādomā, ka tajās strādā kaut kādi pārcilvēki, kas spēs atrast risinājumu visām mūsu problēmām? Es vairāk sliecos domāt, ka valsts pārvaldes iestādes ir instruments, kā sabalansēt sabiedrības vajadzības, ņemot vērā valsts intereses un iespējas. Šeit gribu dot iespēju visiem izteikt savu viedokli, par tēmu „Kam ir domāta valsts?”.No pārdomām pievēršoties saturīgām lietām. Pirmkārt, par pašu audzētiem dārzeņiem un augļiem. LNT ziņas bija sagatavojušas sižetu par to, ka Rīgā ir liels pieprasījums pēc zemes mazdārziņos. Man par to tikai prieks, jo saredzu vairākus ieguvumus: 1. Cilvēkam ir ko darīt, lai uz brīdi pārstātu domāt, ka viss ir slikti un nekā nav;2. Paša izaudzētajam kartupelim vai burkānam ir cita garša;3. Ir arī fiziskā aktivitāte, kas vairāk vai mazāk veicina veselīgāku dzīves veidu. Turklāt jāatceras, ka mazdārziņu var ierīkot ne tikai Rīgā, bet arī jebkur citur Latvijā. Domāju, ka lielākajai pilsētās dzīvojošajiem ir radi vai paziņas laukos. Tādēļ, ņemot vērā, ka šogad netiek piedāvāts vasaras darbs jauniešiem, vēlos aicināt vecākus padomāt par iespēju savas atvases (un brīvajā laikā arī pašiem, ne tikai rudenī) motivēt doties uz laukiem, lai ieguldītu savu enerģiju kaut vai burkāna izaudzēšanā. Tam arī ir vismaz divi ieguvumi: 1. Jaunie cilvēki nodarbināti veselīgā vidē;2. Iespēja pilnveidot jauniešos atbildības sajūtu, ka, lai kaut kas būtu, pašam tas ir jārada, nevis tikai patērēt. Kā arī lepnumu par paveikto, kad rudenī varēs saviem tuviniekiem piedāvāt sava darba augļus. Starp citu, gadījumā, ja jūsu mazdārziņa platība ir lielāka par 1 ha, tad to var pieteikt platībmaksājumiem, ar kuriem bagāts nekļūsi, bet tomēr vairāk kā nekas. Plašāku informāciju par pietikšanos var meklēt www.lad.gov.lvOtrkārt, par kooperatīviem. Zemkopības ministrs ne reizi vien ir uzsvēris, ka lielu uzsvaru liks uz ražotājiem un cik vien iespējams atbalstīs to kooperāciju. Šeit paveras iespējas jauniem un gudriem jauniešiem iesaistīties un atrast darbu. Lai vadītu lauksaimnieku kooperatīvu, lauksaimnieciskā izglītība nav obligāta. Pietiek ar izpratni un vēlmi darboties konkrētajā nozarē. Tā ir izvēle – braukt prom vai meklēt iespējas sevi pierādīt tepat.Treškārt, par jauniešu dimensiju, kura bija viena no Jauniešu ministru kabineta nedēļas tēmām. Interesējoties par šo jautājumu gan Zemkopības ministrijā, gan pie organizācijām, secināju – viena no galvenajām nākotnes problēmām būs jaunu cilvēku trūkums nozarēs. Risinājums tam ir šobrīd iespēju robežās neatņemt valsts atbalstu tām aktivitātēm, kas vecina jauniešu interesi par lauksaimniecību, mežsaimniecību vai zvejniecību. Arī, pārskatot ministrijas funkcijas, šos jautājumus nedrīkst pastumt malā un uzskatīt par mazāk prioritāriem. Šo blogu vēlos beigt, oponējot Jorenam Bulam, kurš vēlēja man veiksmi noskatīties uz to, kā iznīkst mūsu valsts. Mūsu valsts neiznīks. Tā būs citādāka nekā vakar vai aizvakar, bet neiznīks.
Meklējot iespējas darīt
Sākšu ar nelielām pārdomām. Saņēmu e-pasta vēstuli no cilvēka vārdā Jorens Buls ar vārdiem „Jūtos vīlies izlasītajā blogā”. Man rodas jautājums gan Jums, Jorena kungs, gan citiem – „Ko Jūs sagaidāt no manis, valdības, kāda cita?”. Vai vēl joprojām domāšana, ka kāds pasniegs Jums burvju recepti, kā dzīvot, ir aktuāla? Esmu piedalījies zemkopības ministra tikšanās ar organizācijām, kurās organizācijas vēlas pievērst uzmanību pastāvošajām problēmām nozarēs.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.