Otrreiz nepārdzīvos
Aizejošās un arī nākošās valdības pārstāvji uzstājīgi atkārto stāstu par to, ka nu beidzot neko vairs nevarēs darīt un būs jāķeras klāt mediķu algām, tā sacīt, mēs (t.i., Godmaņa valdība) tās līdz šim sargājām, cik spējām, bet nu mūsu spēciņi ir par vārgiem un citas izejas vairs nav, jācērp vien būs. Tas ir kliedzošs bezkaunīgas demagoģijas paraugs. Atalgojums ir samazināts gan tai medicīnas māsai un māsu palīgam, kuriem pateikts, lai piektdienās uz darbu vairs neiet, gan tiem, kas uz mēnesi nosūtīti bezalgas atvaļinājumā, gan tiem, kam izmainīti darba samaksas noteikumi. Starp citu, kad gan viena vai, vēl labāk, triju mēnešu bezalgas atvaļinājumā tiks sūtīta VOAVA un citas līdzīgas iestādes? Vairumam medicīnas darbinieku atalgojums pēc pirmā finansējuma samazinājuma janvārī ir sarucis par 15—30%, un jebkuram cilvēkam, kas saņem algas lapiņu, ir pilnīgi vienalga, vai tas noticis tāpēc, ka viņam neļauj strādāt pilnu dienu un stundu skaitu, vai noņemtas piemaksas par darbu naktīs, vai mainīta stundas likme; viņam svarīga ir lapiņā atzīmētā izmaksātā summa, kas ir ievērojami sarukusi, un cilvēks to gluži pamatoti sauc par algas samazinājumu. Otru algu samazinājumu veselības aprūpe bez nopietnām sekām nepārdzīvos, galu galā mediķus cilvēcīgs atalgojums gaida ne tikai Lapzemē un citur Skandināvijā, bet arī dažā labā citā saulainākā Eiropas vietā.
Neefektīvs tīkls
Latvijas veselības aprūpes paradokss ir tas, ka neviens no tajā iesaistītajiem — ne pacients, ne pacienta tuvinieki, ne aprūpē strādājošie, ne sabiedrība kopumā — nav īsti apmierināti. Viens no iemesliem noteikti ir vēl viens paradokss — Latvijā ir viens no viszemākajiem veselības aprūpes finansējuma rādītājiem ES kopā ar vienu no visplašākajiem un neefektīvākajiem slimnīcu tīkliem. Kāpēc Igaunija itin labi iztiek ar aptuveni 20 slimnīcām, bet Latvijā ir tuvu pie simta? Kāpēc vārdos visi apliecina izpratni par ambulatorās palīdzības centrālo lomu veselības aprūpē, bet darbi slimnīcu pārveidošanā neseko? Tas, no vienas puses, saistīts ar atsevišķu partiju lobiju (kā zināms, nav nekā piemērotāka par celtniecību un rekonstrukciju, lai nodrošinātu līdzekļu plūsmu vajadzīgajā virzienā), no otras, — ar lokālpatriotisku sacensību — ja blakus ciemā ar 200 iedzīvotājiem un ciema vecāko ar pareizo partijas piederību ir datortomogrāfs, tad mūsu ciemā vajag vismaz magnētiskās rezonanses aparātu. Tas nekas, ka abi pēc tam stāv dīkā, apputējuši kā 90.gadu sākuma humpalu aparāti, galvenais, ka mēs viņiem parādījām. Un rezultātā mums ik pa 50 kilometriem ir jaukas, labi pārvaldītas lokālās slimnīcas, pie kurām greznojas visas nepieciešamās izkārtnes — "Rekonstruēts 2002., 2004., 2006. un 2008.gadā par ES līdzekļiem", "Ķirurģijas nodaļa", "Operāciju zāle", "Dzemdību nodaļa" utt.
Patiesībā labā daļā šādu slimnīcu strādā viens vai divi ķirurgi, kas mēnesī veic tikpat operāciju, cik parastā slimnīcā divās dienās, bet dzemdību nodaļā pasaulē nāk apmēram četri mazuļi nedēļā. Tā ir nopietna problēma ar diviem svarīgiem aspektiem. Vispirms daudzos pētījumos nešaubīgi pierādīts, ka medicīnā rezultāti ir jo labāki, jo lielāka slimnīca ar lielāku pacientu apriti, un ka medicīnā tieši tāpat kā citās nozarēs sasniegt augstu profesionālu līmeni var tikai, daudz un regulāri strādājot. Citiem vārdiem, ķirurgs, kas operē četras zināma veida operācijas katru dienu, noteikti to izdarīs labāk nekā cits tikpat talantīgs ķirurgs, kas apstākļu dēļ mazajā slimnīcā nevar operēt vairāk par četrām operācijām mēnesī. Kāpēc visi saprot, ka pianistam, lai gūtu panākumus, jāspēlē klavieres katru dienu vairākas stundas, bet negribam saprast, ka tieši tāpat ķirurgam, ginekologam, anesteziologam un citiem speciālistiem jāstrādā regulāri un daudz, lai sasniegtu augstu līmeni?
Otrs aspekts ir finansiāls. Dzemdību nodaļas un operāciju zāles uzturēšanas izdevumi (alga dežūrpersonālam, apkure, dezinfekcija, elektrība utt.) mazā un lielākā slimnīcā ir samērojami. Ja pirmajā notiek, piemēram, 15 dzemdības vai operācijas mēnesī, bet otrajā 150, cik tad izmaksā vienas dzemdības vai operācija vienā un otrā gadījumā? Atšķirība ir vairākas reizes. Vai mēs krīzes apstākļos varam atļauties bezrūpīgi tērēt naudu? Ja daudz augstākajām izmaksām pievieno krietni augstāko medicīnisko risku (to, ka aprūpes kvalitāte nav tā labākā, rāda kaut vai zīdaiņu mirstības bēdīgie dati) un to, ka katastrofāli trūkst kvalificētu speciālistu, kurus vajadzētu sakopot vēl nedaudzajās vietās, kas spēj sniegt palīdzību pietiekami augstā līmenī, vai nav pietiekami daudz argumentu par labu steidzamām, bet pārdomātām reformām?
Neatlikt reformas
Slimnīcas jāpārveido četru līmeņu iestādēs: pirmkārt, universitātes slimnīcas, kādas Latvijā vajadzīgas noteikti ne vairāk kā divas, otrkārt, daudzprofilu reģionālās slimnīcas pa vienai Kurzemē, Vidzemē un Latgalē, treškārt, lokālās slimnīcas, kas var sniegt neatliekamo palīdzību; tās būtu izvietojamas tur, kur attālums līdz reģionālajai slimnīcai ir vairāk nekā 100 km, visbeidzot ceturtkārt, sociālās un rehabilitācijas iestādes, kas lielā mērā veic sociālas funkcijas un atbilstoši tam arī finansējamas. Nekādā gadījumā kā mērķi nedrīkst izvirzīt slimnīcu slēgšanu vai skaita samazināšanu, tās jāpārveido atbilstoši augstāk minētajiem aprūpes līmeņiem, pārveidošanu balstot uz objektīviem rādītājiem — pacientu, manipulāciju un operāciju skaitu, apjomu, izmaksām un kvalitāti. Un ja nu pārveidojumu rezultātā kāda no tām pārstātu darboties kā slimnīca, gribu atgādināt — kādreiz Rīgā bija gan 4.slimnīca, gan 6.slimnīca. Kas tās šodien atceras?
Atliekot ātras un efektīvas reformas, nākotne nerādās diez cik spožās krāsās. Ja pietrūks dūšas tās izdarīt, var sākt veidot latviešu valodas mācības centrus ārstiem no Moldovas, Albānijas un Pakistānas un medicīnas māsām no Ziloņkaula Krasta Republikas un Zaļā Raga salām, bet latviešu ārsti tāpat kā padomju varas gados regulāri pulcēsies dažādās pasaules vietās un ar skumjām atcerēsies tos laikus, kad Latvijā neveiksmīgi mēģināja izveidot ko līdzīgu saprātīgai veselības aprūpes sistēmai.
Kungi no valdības, laiks atrotīt piedurknes! Tikai visiem kopā uzņemoties atbildību un neļaujoties priekšvēlēšanu noskaņojumam, kas kārdina uzgrūst visu vainu konkurentu partijai, vēl var paspēt veikt nepieciešamās reformas!