gadsimtā ir tik mainīga, ka visus solījumus objektīvi izpildīt nevar (rau, kā pat Obamam neveicas šajā ziņā...).
Daudzi politiķi privāti atzīst, ka labprāt mazāk muldētu, bet viņiem jārēķinās, ka, ja konkurenti dzen demagoģiju, tad arī pašiem nekas cits neatliek, citādi viņi vēlētāju acīs zaudēšot kā skopuļi un pārāk neizlēmīgi kandidāti. Nu, vismaz tā politiķi vērtē vēlētāju uztveri, lai tas paliek uz viņu sirdsapziņas. Tomēr vismaz dažus solīšus tukšrunāšanas mazināšanā jau nu var spert. Piemēram, kas traucē partijai, runājot par kādu tēmu loku, nodalīt: šādi darbi ir minimālā programma, kas veicama arī ar pašreizējo finansējumu, un šie ir darbi, kurus mēs darīsim labvēlīgākā finansiālā situācijā (pasakot, kādi ir konkrēti rādītāji šim vārdu savienojumam - IKP pieauguma procents vai budžeta ieņēmumu prognozes pārpilde par x procentiem), kurus mēs darīsim pēc diviem, trim gadiem, jo ir tiem pienācīgi jāsagatavojas.
Politiķi sevi iedzen demagoģijas stūrī, uzskatot, ka viņiem ir jābūt kādai atbildei uz jebkuru jautājumu. Pat ja runa ir par tēmu, kurai risinājumu vēl nezina eksperti, kuriem nav jātrīc par ievēlēšanu. Kā skaitliski samazināt valsts pārvaldi, bet tā, lai atlaistie automātiski nepavairotu bezdarbnieku skaitu? Kā pakalpojumu nodrošināšanā reģionos samērot nepielūdzamo racionālo aprēķinu un apziņu, ka arī desmit cilvēku ciemam ir vērtība? Un tā tālāk. Kāpēc partijas negrib noformulēt jautājumu loku, par kuru tās saka: šie ir izaicinājumi, uz kuriem godīgas atbildes mums šobrīd nav, bet mēs tos uzturēsim kā kodolu pastāvīgiem risinājumu meklējumiem ar ekspertiem un sabiedrību, mēs par tiem publiski regulāri spriedīsim arī laikā starp vēlēšanām. Bet konkrēti šobrīd mēs neizliekamies, ka zinām, ko darīt.