Nabadzībai jātrāpa precīzāk
Pretēji izvirzītajiem mērķiem nabadzību Eiropas Savienībā nav izdevies mazināt, intervijā SestDienai atzīst pašreizējais Eiropas Savienības nodarbinātības, sociālo lietu un vienādu iespēju komisārs Vladimirs Špidla*. Tomēr Eiropas Komisijai (EK) nav tiesību iejaukties dalībvalstu politikā un aizrādīt, ka pensijas vai minimālā alga par zemu, pabalsti — nepietiekami, sociālā sistēma — netaisnīga u.tml. Ja kādam šķiet, ka sociālā politika ir aplama vai tuvredzīga, vainot var vienīgi pašmāju politiķus.
Opozīcijas politiķu vidū valda viedoklis, ka pirms aizdevuma pieņemšanas no EK Latvijai būtu vajadzējis apņemties pasargāt nabadzības riskam visvairāk pakļautos cilvēkus un budžeta samazināšanas vārdā neķerties pie pensiju vai citu sociālo garantiju samazināšanas. Kāpēc EK nepieprasīja šādas garantijas?
Eiropas Savienības (ES) līgumos šāda iespēja nav paredzēta. Izlemt šādus jautājumus var nacionālo valstu politikas, nevis ES līmenī. ES nevar noteikt ne to, kādam jābūt pensiju līmenim, ne arī ko citu tamlīdzīgu. Tas ir izslēgts. Piemēram, nedrīkstam ietekmēt minimālās algas līmeni dalībvalstīs. Nesaku, ka nav iespējams diskutēt, vai kāds lēmums bijis labs vai slikts. Diskusijas ir netiešs instruments, lai spriestu par minimālās algas vai minimālās pensijas zemāko slieksni, bet tiešā veidā — tas nav iespējams.
Uzskatu, ka, piešķirot naudu Latvijai, vistrūcīgākie ļaudis jau tiek pasargāti, jo kāds gan būtu jūsu valsts budžeta stāvoklis bez šiem līdzekļiem?
Tomēr pensijas strādājošajiem pensionāriem ir samazinātas, liekot izšķirties starp palikšanu darbā vai pilnas pensijas saņemšanu. Vai to var uzskatīt par taisnīgu sociālo politiku?
Nedrīkstu jaukties Latvijas iekšējos jautājumos. Redzu vienu lietu, kas ir pilnīgi skaidra: Latvijai ir lielas problēmas, budžets un makroekonomiskā stabilitāte brūk. Tas nozīmē, ka Latvijai nepieciešams atbalsts. Un šī iemesla dēļ Eiropas Savienība, kas ir solidāra savienība, atbalstīja Latviju, lai palīdzētu tikt laukā [no šīs situācijas].
Veids, kā naudu izmanto, — tas pilnībā ir nacionālās politikas jautājums. Vissvarīgākais jautājums ir stabilizēt makroekonomisko ietvaru.
Nākamo gadu Eiropas Komisija pasludinājusi par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību. Kas tiks darīts, lai šis gads nebūtu tikai sanāksmju, diskusiju un viedokļu apmaiņas pasākumu kopums, kam nav nekā kopīga ar īstu palīdzību?
Demokrātiskā sistēmā pilnīgi nepieciešams priekšnoteikums ir sabiedrības viedokļa izpratne. Ja nav politiska atbalsta, nav nekādu iespēju atrisināt jebkādas [sociālās] problēmas. Skaidri redzams, ka [nabadzības mazināšanas] stratēģija līdz šim nav bijusi pietiekami efektīva, jo līdz 2010.gadam nabadzību ES nav izdevies būtiski samazināt. Situācija nav pasliktinājusies, bet nabadzība palikusi tādā pašā līmenī. Tas ir iemesls, kādēļ 2010.gads ir veltīts cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību — lai mobilizētu politiskos un intelektuālos spēkus skaidrāka viedokļa gūšanai, lai pieņemtu efektīvākus lēmumus. Mērķis nav iznīdēt nabadzību, bet gan sakopot spēkus jaunam lēcienam, kas būtu precīzāk mērķēts uz problēmas atrisināšanu.
Kāpēc, jūsuprāt, līdzšinējās politikas rezultātā situācija nav uzlabojusies?
Nabadzība ir sarežģīts fenomens — tā ir viena no problēmām. Vēl viena — ir valstis, kurās šajā ziņā stāvoklis ir samērā nemainīgs, piemēram, Centrāleiropas valstis. Ir arī tādas valstis, kurās nabadzības problēma ir smagāka nekā citās. [Nākamajā gadā] paredzamā diskusija palīdzētu salīdzināt dažādu sociālo sistēmu uzbūvi. Tas ir svarīgi, jo vērojam, ka ir valstis, kas [sociālajiem jautājumiem] izlieto daudz naudas, bet rezultāti tomēr nav spīdoši.
Arī Latvija?
Latvijas izdevumi sociālajai aizsardzībai ir diezgan zemi. Šajā ziņā jūsu valsts atrodas zem vidējā līmeņa. Gribētu uzsvērt, ka tas nav tikai naudas jautājums! Jau pieminēju Centrāleiropu, un tipisks gadījums ir Čehijas Republika, kas kopumā sociālajai aizsardzībai tērē ļoti maz naudas, taču sasniegumi ir vērā ņemami. Tas nozīmē, ka sociālā sistēma ir efektīvāka nekā citās valstīs.
Vai runājat arī par Eiropas Sociālā fonda (ESF) līdzekļiem, ko var izmantot sociālās situācijas uzlabošanai?
Protams, runa ir arī par tiem, jo ESF mērķis ir pavērt ceļu aktīvai [sociālajai] iekļaušanai, īpaši darba tirgū. Tiesa, darba tirgus paplašināšana nozīmē arī nabadzības problēmu mazināšanos, bet tas nav vienīgais mehānisms. Dažādi skaitļi liecina, ka apmēram astoņi procenti no strādājošajiem ir nabadzīgi. Par spīti tam, ka viņiem ir darbs, viņi tomēr cieš trūkumu. Tas ir ļoti satraucoši.
Jūsu skaidrojums — kā tas iespējams?
Arī tas ir sarežģīti. Piemēram, valstīs, kurās ir spēcīgs sociālais dialogs, kopumā nabadzības rādītāji ir zemāki. Kāpēc? Jo sociālais dialogs risina algu jautājumus, godīgas sadales jautājumus u.tml. Ir arī tādas valstis, kurās ir problēmas izglītības sistēmā un skolu pamešanas gadījumu skaits [nesaņemot beigšanas apliecību] veido līdz pat 40%, citās valstīs tie ir tikai seši procenti. Cilvēki, kuriem trūkst formālās izglītības, bieži sastopas ar grūtībām darba meklējumos un paliek trūcīgi. Šajās valstīs uzveikt nabadzību nozīmētu uzlabot izglītības sistēmu.
Ir arī valstis, kurās vērojama dažāda veida diskriminācija [darba tirgū] — tā nav likumos ierakstīta, bet realitātē pastāv. Piemēram, gados vecāku cilvēku vai sieviešu diskriminācija. Arī tas cilvēkus grūž trūkumā. Vai tas tiek atrisināts, atkarīgs no sociālo pakalpojumu sistēmas struktūras, jo tiem, kuri nonākuši nabadzībā, vajadzīgs atbalsts. Ne vienmēr finansiāls; tas var būt arī padoms vai tamlīdzīgi. Ja tā nav, lietas risināt grūtāk.
Eiropas gads cīņai pret nabadzību paredz novērtēt tos paņēmienus un politiku, kas ir pašlaik, un meklēt piedāvājumus, kas būtu iedarbīgāki. Bet, kā jau minēju, situācija atšķiras gan dažādās valstīs, gan attiecībā uz indivīdu. Nabadzība ir ļoti individualizēta problēma, riskam pakļauts var būt jebkurš. Tāpēc nepieciešams gan finansējums, gan pārliecība, ka izglītības sistēma nevairo nabadzības risku, kā arī sociālo pakalpojumu struktūras, kas atbalsta cilvēkus konkrētos gadījumos.
Patlaban aktuāls jautājums ir augošais bezdarbs. Vai redzat citus veidus, kā to mazināt, — vēl bez ESF līdzekļiem?
ESF ir paredzēts, lai palīdzētu atrast darbu, un, ja fondu labi izmanto, rezultāti ir vērā ņemami. Mūsu aprēķini liecina, ka, pateicoties fondam, ik gadu palīdzību saņem apmēram deviņi miljoni cilvēku un darbu izdodas atrast vairāk nekā diviem miljoniem. Visi fonda pasākumi ir aktīvi — tas nozīmē, ka cilvēkiem nevis piešķir pabalstus, bet palīdz apgūt jaunas iemaņas un profesijas.
Vai tas ir pietiekami?
No skaitļiem vien nevar spriest par efektivitāti. Ja esat ārsts un kādam ir pneimonija, jūs šo cilvēku ārstējat ar drošu, lege artis** metodi, un labs iznākums ir 98% gadījumu. Ja pacientam ir vēzis, labi rezultāti ir, iespējams, 30% gadījumu. Šajā gadījumā efektivitāti nevar salīdzināt un nevar teikt — re, otrajā gadījumā efektivitāte bija tikai 30%, un tikai tāpēc, ka nauda netika pareizi izlietota. Gadījumi ir diezgan atšķirīgi, arī efektivitāte atšķiras.
Miljoniem cilvēku ir palīdzēts atgūt darbu, jo sociālajā politikā vienmēr cenšas risināt indivīda problēmas, un tas ir ļoti svarīgi.
Latvijā pašlaik ļoti svarīga problēma ir cilvēku emigrācija — zaudējuši darbu, ļaudis dodas strādāt ārpus valsts. Iekšējo darbaspēka migrāciju ES līmenī neuzlūko kā problēmu, bet cilvēki izbrauc arī, piemēram, uz ASV un Austrāliju. Vai redzat kādu risinājumu?
Tas ir brīvības idejas pamatā — brīva pārvietošanās. Ja kāds izlemj un dodas prom, tā ir pamatbrīvības iespēju izmantošana. Brīvība ir laba lieta. Tas nav tehnisks, bet gan politisks un vērtību koncepts. Iespēja doties prom — tas ir labi.
Vienlaikus rodas ar to saistītas reģionālās problēmas. Vienīgais, ko var iesākt, — attīstīt savu kopienu, lai cilvēkiem nerastos vēlēšanās to pamest. Ko gan citu darīt? Atkal aizvilkt dzelzs priekškaru?
ESF piešķir līdzekļus, lai cilvēki izglītotos, viņi iegūst jaunas profesijas un iemaņas un tad dodas strādāt ārpus ES. Vai tāds ir mērķis?
Vai tas ir slikti? Cilvēkiem — nē. Sociālā fonda mērķis ir cilvēks.
Jau atkal droši vien teiksiet, ka tas atkarīgs no nacionālās politikas, bet vai šāds reģions, ko noplicinājusi emigrācija un nabadzība, slikti neietekmē arī kopējo ES veselību?
Nē, šādas "nabadzības kabatas" nav vēlamas. Kohēzijas politika paredz izmantot ES naudu, lai mazinātu reģionālās atšķirības, un allaž tiek diskutēts, vai darīts viss iespējamais, vai paņēmieni ir vislabākie. Tā būs mūžīga diskusija, jo problēma ir sarežģīta un dzīve mainās. Taču kohēzijas politikas atbilde ir — nē, šādas reģionālās atšķirības nav labas, jo ES ir koncepcija par sociālu kohēziju. Tā ir neiespējama, ja atšķirības starp valstīm ir pārmēru lielas. Uzdevums ir mazināt atšķirības, ja tās ir nepieņemamas.
Latvijai risinājums ir arvien dziļāka integrācija ES. Pretējā gadījumā būsiet kā neliela saliņa, un sekas būs mūžīga nestabilitāte. Valsts ir tik maza, ka tā nevar atrasties labā līdzsvarā.
Ir kāds mazs dzīvnieciņš, kas ir vismazākais zīdītājs pasaulē. Kāpēc šis zvēriņš nevarētu būt vēl mazāks? Tāpēc, ka ir fizikāli ierobežojumi attiecībā starp dzīvnieka spēju ražot siltumu un viņa ādas kopējo laukumu. Ja zvēriņš būtu vēl mazāks, šī attiecība kļūtu nesavienojama ar dzīvības procesiem. Tas nozīmē, ķermenītis būtu tik mazs, ka šis līdzsvars tiktu izjaukts. Katra mazā valstiņa ir līdzīgā situācijā, un tas ir mans nedaudz sarežģītais prātojums par to, kāpēc Latvijai vajadzētu būt cieši integrētai ES.
ES ir vienots tirgus, kam jāspēj konkurēt globāli, un tiek uzskatīts, ka iekšējā darbaspēka migrācija ES konkurētspēju uzlabo. Vai tas nozīmē arī indivīda vērtību maiņu? Tiek runāts par fleksibilitāti, mobilitāti, globalizāciju. Vai, piemēram, dzimtenes mīlestībai vispār vēl ir kāda nozīme?
Tas ir filozofisks jautājums. ES ir politisks brīnums. Ja palūkojas uz Eiropu pirms ES, tie ir kari gadsimtu garumā, minoritāšu iznīcināšana utt. Gadi pēc kara bija lielākoties sociālās sistēmas, nevis politikas atbalsta gadi, lai pavērtu ceļu atjaunotnei. Visaugstākais mērķis ir miers. Pirms tam starpvaldību attiecībās to neizdevās sasniegt, jo karš sekoja karam. Civilizācijas attīstība maina valsts stāvokli. Tas nenozīmē, ka vairs nav svarīga dzimtene un patriotisms, jācenšas pretoties [vienādošanai]. ES nav mērķa kļūt par vienu valsti. Oriģinalitāte ir vērtība, katra dalībvalsts ir suverēna. Demokrātija ļauj ES padarīt par kopumu, kurā katra dalībvalsts ir cienījama. Vērtības ir vienlīdzība, brīvība, solidaritāte, varētu teikt, arī brālība, diskriminācijas neesamība, cilvēktiesības. Arī tas ir filozofisks koncepts, jo centrā liek indivīdu, nevis kolektīvu. Pamats ir cilvēks un viņa tiesības, un tās ierobežot var tikai svarīgu, smagu apsvērumu dēļ pieļaujamā, proporcionālā daudzumā.
Arī Lisabonas līguma kontekstā ES ir cilvēku un valstu savienība vienlaikus.
Iespējams, Latvijas iedzīvotājam šobrīd grūti justies kā indivīdam, kas ir svarīga ES daļa.
ES pamatkoncepcija ir pareiza, bet pašlaik ir krīze. Nekādu šaubu, krīze ir milzīga, tās sekas — ļoti spēcīgas. Par spīti tam, tikai dažām ES dalībvalstīm ir tik smagas problēmas [kā Latvijai]. Tas nozīmē, ka šāds iznākums saistīts arī ar konkrēto dalībvalstu politiku. Tās nav tikai krīzes sekas vai ES "vaina".
Un vai ES neatbalsta krīzes vairāk skartās valstis? Latvijai no struktūrfondiem esam piešķīruši līdzekļus, kas daudzumā līdzinās valsts budžeta kopapjomam. Šīs valstis tiek aizsargātas.
Vēl kāds svarīgs jautājums: Eiropas sistēma balstās aktivitātē, un mērķis ir visiem pavērt iespējas ekonomiskām aktivitātēm. Ja nemaldos, Skandināvijā strādā apmēram 60% sieviešu, Ungārijā — 55%, redzams, ka Eiropā ir milzīgas darbaspēka rezerves, kas netiek izmantotas.
Trešā līnija, kas ir nozīmīga: pēc iespējas vairāk izmantot modernās tehnoloģijas, lai būtu efektīvāki rezultāti.
Ceturtkārt, jāveicina aktīvā iekļaušana, lai pēc iespējas vairāk cilvēku strādātu. Jūs droši vien jau domājat par bezdarba rādītājiem, bet es šajā gadījumā — par gados veciem cilvēkiem. Neciešu jēdzienu "ekonomiski neaktīvs", jo cilvēki arī ārpus darba tirgus ir aktīvi. Ja šiem cilvēkiem tiek pavērtas iespējas tikt iekļautiem un piedalīties sabiedrības dzīvē, tas ir ieguvums valstij kopumā. Piemērs ir kaut vai vectētiņš, kas pieskata mazbērnus.
Piektkārt, migrācija. Būs arī imigrācija, par to nav nekādu šaubu, tāpēc iebraucējus jau no paša sākuma nepieciešams integrēt mūsu sabiedrībā.
Latvijā zināmā mērā noticis tieši pretējais — līdz ar pensiju samazināšanu strādājošajiem pensionāriem daudzi no aktīviem darba tirgus dalībniekiem kļuvuši par "ekonomiski neaktīviem" pensiju saņēmējiem.
Latvijā situācija ir ārkārtēja, ir jādara viss, lai stabilizētu budžetu, — tas ir skaidrs. Ja gribat izkļūt no šīs situācijas, uz daudzām lietām jāparaugās no ilgstošas stabilitātes skatpunkta. Tas ir krīzes menedžments.
* Patlaban Vladimira Špidlas amatam nominēts ungārs Lāslo Andors, kuram janvārī vēl jāstājas EP priekšā piemērotības pārbaudes jautājumu krustugunīs. — Red.
** Pēc mākslas likumiem — lat., šeit — likumīgs, legāls.
Turpmāk SestDienā arī par to, kādas aktivitātes Eiropas cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību plāno Latvija
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
aaa
Vladimirs Špidla
Dzimis 1951.gada 22.aprīlī Prāgā
Tautība: čehs
Ģimenes stāvoklis: precējies, divi dēli
Izglītība: vēstures un pirmsvēstures filozofijas doktors (studējis Prāgas Kārļa universitātē)
Karjera:
2002—2004 Čehijas premjerministrs
2001—2004 Čehu sociāldemokrātiskās partijas priekšsēdētājs
Vaļasprieki: vēsture, rūpes par vēstures pieminekļiem, sports brīvā dabā, jo īpaši skriešana
Avots: Eiropas Komisija
Seko mums
Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!
Ziņas e-pastā
Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!