“Vispār ir ļoti smagi, domājot varbūt nevis tīri par to sadzīvisko, bet par to - kas valstī notiek. Man ir skaidri mani kritēriji dzīvē un darbā, bet apkārtējā sabiedrībā lielākos mērogos es vairs nesaprotu, kas ir labi un kas ir slikti. Man patīk Fonteina sacītais, ka viņš izvēlas būt opozīcijā un runāt par sliktām lietām. Tomēr uzsverot, ka notiek jau arī labas lietas, tomēr aiz tām bieži slēpjas sliktas lietas. Šo citātu es varētu attiecināt uz neseno notikumu ar Bērnu slimnīcu. Tāpēc es nezinu, kam ticēt un īstenībā neticu nekam. Ļoti liela vilšanās ir bijusi arī kopš tās pašas lietussargu revolūcijas laikiem un es tagad nevarētu pieslieties nevienam spēkam vai viedoklim. Vienmēr ir tā doma, kas aiz kā slēpjas? Un cilvēki ir tik ilgi un mērķtiecīgi mānīti, ka no tā ir iestājies ļoti liels nogurums, ka pat vairs negribas meklēt un atrast to patiesību. Es domāju, ka tā jūtas daudzi,” vērtē A.Neiburga.
Viņa paskaidro, ka jūtas nedroši ne tāpēc, ka nebūtu naudas, bet tāpēc, ka jau labu laiku viņai vairs nekāda viedokļa par to, kas notiek sabiedrībā, vērojot politiskās un ekonomiskās tendences. “Es nejūtu sevī ne aicinājumu, ne spēku, ne spēju, lai kaut ko būtisku darītu un mainītu. Man trūkst pašpārliecības,” saka A.Neiburga.
Tomēr viņa nav apsvērusi domu doties prom no Latvijas. Viņa arī pauž viedokli, ka pa īstam tomēr ir grūti saprasties ar Rietumu cilvēkiem, jo tur prevalē pieklājības formalitātes un reti ar rietumniekiem var runāt par patiesi būtisko. “Mūsu cilvēki, tie, kas par būtisko aizdomājas, prot arī par to runāt. Tas ir labais mantojums no krievu kultūras - virtuves filozofija zināmā mērā. Var būt, ka jaunākās paaudzēs tas tagad zūd, bet es uzskatu, ka lietišķais tonis netraucē cilvēcīgajam,” intervijā laikrakstam Dienas bizness saka A.Neiburga.