Ņemcovs: uz Krieviju skatās kā uz tādu, no kuras var sagaidīt velns zina ko

Dienas komentētāja Askolda Rodina intervija ar Borisu Ņemcovu nav grāmatas pārstāsts, bet ieskats jaunākajos notikumos, kas papildina grāmatā lasāmo Cik daudz laika jums vajadzēja, lai pierastu pie krievu ziemas? Volgas vidustecē mēdz būt mīnus 30 un pat vēl aukstāks. Es esmu dzimis Krievijā! Man nekad nav uzdots tāds jautājums. Līdz septiņu gadu vecumam es dzīvoju Sočos. Vēlā rudenī pārcēlāmies uz Gorkiju, tagad tā ir Ņižņijnovgoroda, un uz mani tas atstāja iespaidu — es salu. Taču pēc pāris gadiem jau biju adaptējies. Tomēr būtu stipri pārspīlēti teikt, ka man patīk ziema, labāk, ja ir silts. Jūsu grāmatu sauc Dumpinieka grēksūdze. Kas tas par dumpi? Reti kurš ir uzdrīkstējies atklāti pateikt, ka nepiekrīt Putina kursam, uzskatu, ka tas ir tāda neganta Latīņamerikas tipa valsts kapitālisma paveids. Jūsu grāmatā šis un tas ir apiets. Nāk prātā stāsts par kādu Krievijas valdības vicepremjeru, kas gribēja ierēdņus pārsēdināt no mersedesiem volgās. Ar ko beidzās šī iecere? Mūsu ierēdņiem un priekšniekiem patīk spriedelēt par Krievijas diženumu, bet braukt bruņās klātos mersedesos, kas ražoti karu zaudējušajā valstī. Man bija vairāki argumenti šīs ieceres pamatošanai. Es gribēju, lai uzlabotos Krievijas automašīnu kvalitāte. Vēl es gribēju uzlabot Krievijas ceļu kvalitāti. Ja priekšnieks iesvempies mersedesa sēdeklī, viņš vienkārši nepamana, kāda ir ceļa kvalitāte. Vēl es uzskatīju par pareizu, ka budžeta nauda tiek tērēta mūsu, nevis citas zemes rūpniecības atbalstam. Tas būtu patriotiski. Taču es biju naivs, ļoti naivs cilvēks. Es nesapratu, ka esmu ķēries klāt birokrātijai — svētai lietai. Joprojām domāju, ka ideja bija pareiza, tikai tās īstenošanai vajadzīga pietiekami liela vara. Grāmatā pieminēta vizīte Stokholmā, kur jūs bijāt kopā ar Krievijas pirmo prezidentu Borisu Jeļcinu. Jūs nepieminat Jeļcina atvainošanos par Ziemas karu. Un vēl savulaik pavīdēja ziņa, ka viens no jums bezmaz vai "piecirtis kanti" jauniņai zviedru princesei. Tā atvainošanās bija komiska epizode, Jeļcins bija sajaucis Zviedriju ar Somiju. Viņš tajā laikā ļoti slikti jutās, tas bija pēcoperācijas periods, un viņam injicēja spēcīgus pretsāpju līdzekļus. Viņš pat nebija dzēris. Tas bija gan smagi, gan komiski, taču nebija ļauni domāts. Par princesi. Tā bija valsts vizīte, un Zviedrijas karalis, karaliene un viņu meita rīkoja svinīgu maltīti. Šai tradīcijai ir septiņu gadsimtu vēsture. Jeļcins bija kopā ar sievu, bet es biju viens. Jeļcinam ļoti iepatikās princese. Princese patiešām ir skaista, viņa visiem patika. Viņš mūs nosēdināja blakus. Prezidentam sazin kāpēc likās, ka, ja mēs saradosimies, Krievijas un Zviedrijas miers būs nodrošināts uz gariem gadsimtiem. Bet jūs taču nesaradojāties. Nesaradojāmies, jo karaliene zināja, ka esmu precējies un uzreiz pateica meitai, ko nevajadzētu darīt. Proti, to, kas neatbilst princešu uzvedības etiķetei. Jeļcins bija iedomājies, ka es ar princesi varētu pa dzelzceļu aizbraukt no Vladivostokas līdz Brestai. Viņam šajā virzienā bija daudz ideju, taču tām nebija lemts piepildīties. Tā ir viena no jancīgākajām epizodēm manā mūžā. Šo stāstiņu zina daudzi cilvēki un labprāt stāsta tālāk. Vēlāk vēlreiz iznāca satikt princesi. Viņa atbrauca uz Maskavu kopā ar savu draugu. Kāds no diplomātijas korifejiem teicis, ka Krievija raugās uz kaimiņiem vai nu kā uz vasaļiem, vai ienaidniekiem. Par otriem kļūstot tie, kas negrib būt pirmie. Vai jūs varētu tam piekrist? Krievija ir ļoti dažāda. Ir cilvēki ar impēriskām ambīcijām, un viņu ir daudz. Ir cilvēki, kas izjūt nostalģiju pēc padomju laikiem. Un tie patiešām skatās uz kaimiņiem vai nu kā uz vasaļiem, vai kā ienaidniekiem. Taču ir arī daudz cilvēku, tajā skaitā Krievijas intelektuāļi, kas saprot, ka Baltijas valstis, Ukraina, Gruzija ir suverēnas valstis un ir jārespektē to izdarītā izvēle. Patiešām, ir daudz cilvēku, kas saprot, ka kādreizējā situācija vairs nav iespējama. Tas ir kā ar ledusblāķi, milzu ledusblāķi, kas sācis šķelties. Atšķeļas trīs nelieli ledus gabali — Baltijas valstis, tad tāds palielāks — Ukraina. Ledus gabali attālinās no blāķa, un ļoti reti gadās, ka tie atkal nonāk iepriekšējā vietā, pielīp atpakaļ. Es domāju, ka brīdis, kad atgriešanās kļuva neiespējama, bija Baltijas valstu iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā (ES). Man šķiet, ka pašlaik Krievijā pat vislielākie "vanagi" skaidri saprot, ka atpakaļceļa nav. Taču man arī šķiet, ka Latvijā daudzi dzīvo deviņdesmito gadu stereotipu iespaidā. Ka ir tāda milzu Krievija, kas kā tāds krokodils var mūs aprīt, ir no kā bīties. Manuprāt, pašlaik ir pavisam cita stadija. Jums ir stabils ES un NATO atbalsts, un jūs varat atļauties greznību justies kā lielas sistēmas sastāvdaļa, un, piemēram, nepilsoņu problēmu — un tā ir liela — jūs varat atrisināt, nekaitējot savai neatkarībai un politiskajai sistēmai. Deviņdesmitajos gados to nevarēja izdarīt, jo bija jādomā, kā nosargāt neatkarību, valodu. Tagad šādas problēmas nav. Līdzīgi var teikt par investīcijām. Nav jābīstas no privātajām investīcijām, kas nāk no Krievijas. Uzsvēršu, privātajām, ne čekistiskajām. Ir vienkārši muļķīgi zaudēt jaunas darba vietas un nodokļus. Es saprotu, ka gan Krievijā, gan Latvijā ir ļoti konservatīva sabiedrība, jūtama inerce. Taču pievienošanās ES paver Latvijai fantastiskas iespējas jaunai dzīvei. Jūs pieminējāt investīcijas, taču Krievijā ekonomika cieši savijas ar politiku. Mihails Hodorkovskis dzīrās nākt politikā, un viņu ietupināja. Viktors Vekselbergs uztvēra mājienu, aizbrauca uz izsoli un atveda uz Maskavu vispārējai apskatei Faberžē olu kolekciju, un viņu liek mierā. Tās tomēr ir atšķirīgas lietas. Hodorkovskis — tas ir vienīgais gadījums, kad vērienīgs biznesmenis izlēma nodarboties ar politiku. Nonāca aiz restēm. Tas bija signāls uzņēmēju aprindām: lielu naudu un politiku savienot nedrīkst. Var to nosodīt, var nenosodīt. Hodorkovski notiesāja netaisnīgi, tas ir acīmredzami. Uzskatu, ka viņš būtu jāizlaiž no cietuma, un tā būtu ļoti svarīga zīme, kas liecinātu par putinisma norieta sākšanos. Krievijā pašlaik ir divi biznesa veidi: čekistiskais jeb valstiskais un privātais. Pie pirmā pieder Gazprom, dzelzceļš, Transneftj. Privātais bizness ir globāls un internacionāls. Ir daudz firmu, kuru akcijas pārdos starptautiskajās biržās. Uzreiz varu pateikt, ka valsts kontrolētās kompānijas ir jums bīstamas, jo tajās ir liela varas struktūru ietekme. Tas būtu pieļaujams tikai ar Saeimas vai valdības lēmumu, bet attiecībā uz privātajām investīcijām no Krievijas vajadzētu būt atvērto durvju politikai. Es gribētu atgriezties pie jūsu piesardzības. Tā ir vēsturiski determinēta: bija Molotova—Rībentropa pakts, sekoja okupācija, padomju gadi. Pēc tam Baltijas valstis atguva brīvību. Jeļcins, starp citu, atzina okupācijas faktu, par to viņam pienāktos paldies. Man nācies dzirdēt par tā saukto gāzes šantāžu. Taču nav bijis neviena gadījuma, kad tiktu apturēta gāzes piegāde Latvijai. Iemesli ir divi: jūs maksājiet un esiet Eiropas sastāvdaļa. Sankcijas pret jums nozīmētu uzbrukumu Eiropai, bet Maskava grib pierādīt, ka ir droša un stabila partnere. Gāzes piegādi var pārtraukt tām valstīm, kas neietilpst Eiropā. Ukrainai, Gruzijai, pat Baltkrievijai, jums ne. Ir jāatbrīvojas no liela zvēra apdraudētas mazas valsts kompleksa. Domāju, ka nepilsoņu tēma jau aiziet pagātnē. Uzskatu, ka pēc trim, pieciem gadiem šis jautājums būs atrisināts. Tas uzlabos attiecības gan ar Maskavu, gan Briseli, kas arī atgādina par šo problēmu. Kad Krievija tiek pie naudas, tā sāk izskatīties agresīva, vismaz oficiālā retorika ir tāda. Krievijas bruņoto spēku reālais stāvoklis taču ir visai bēdīgs. Bijušais aizsardzības ministrs Sergejs Ivanovs nav ticis galā ar armijas reformu. Tam var pilnībā piekrist. Krievijas bruņoto spēku patiesais stāvoklis ir ļoti smags. Astoņos Putina valdīšanas gados armijai nopirktas trīs lidmašīnas. Divas. Nē, trīs. Divi iznīcinātāji un stratēģiskais bumbvedējs. Atomzemūdenes gaida jaunās raķetes Bulava, tikai visi tās izmēģinājumi bijuši nesekmīgi. Parastais bruņojums ir novecojis. 150 tūkstošiem virsnieku nav dzīvokļu. 9.maija parādē Sarkanajā laukumā bija skatāma 30 gadu veca tehnika. Bēdīgā stāvokļa galvenais iemesls nav finansējums, tas ir krietni pieaudzis. Galvenais iemesls ir zagšana, korupcija un Krievijas militāri rūpnieciskā kompleksa iznīcināšana. Galvenā politika ir izrādīšanās, PR. Viņi grib pierādīt, ka armija nostiprinās, un tāpēc rīko parādes, lidojumus virs Klusā okeāna un citu valstu gaisa telpas tiešā tuvumā. Viņi uzvedas kā tīņi, kuriem pienācis dzimumbrieduma laiks — sper zemi gaisā. Tas tiek darīts, lai pierādītu — ne pārējai pasaulei, bet Krievijas iedzīvotājiem — ka valsti ciena, no tās baidās. Patiesībā neciena, bet baidās gan, apmēram tā, kā cilvēki mēdz baidīties no puspiedzēruša jūrnieķeļa, kas nokāpis krastā un cilpo pa bāriem, laužot mēbeles. Uz Krieviju skatās ar bažām, kā uz tādu, no kuras var velns zina ko sagaidīt. Uzskatu, ka tas absolūti neatbilst Krievijas vajadzībām. Pirms pāris mēnešiem Krievijas TV parādījās sižets par karaspēka mācībām. Vladivostokas tuvumā artilēristi atsita no jūras nākoša pretinieka desantu. No jūras Krievijai var uzbrukt tikai ASV vai Japāna. Spēkā esošā militārā doktrīna uzrakstīta tā, ka tā nekam neder. Galvenās potenciālās briesmas Tālajos Austrumos — tā ir Ķīna. Attiecībā pret Ķīnu Putins ieturēja kapitulantisku politiku. Atdeva Ķīnai stratēģiski svarīgu teritoriju Habarovskas tuvumā. Tagad ķīnieši tur ceļ pilsētu, kurā dzīvos divarpus miljoni cilvēku. Sižets par desantu no jūras parāda, cik atpalikusi ir ģenerāļu domāšana, palikusi pat ne aukstā kara, bet krievu un ķīniešu "lielās draudzības" laikmetā, Hruščova laiku pirmajā posmā. Pats Putins diemžēl ir ļoti padomiski domājošs cilvēks. Es stipri ceru, ka jaunais prezidents Dmitrijs Medvedevs, gados jaunāks cilvēks, mainīs situāciju. Viņam tomēr nav tik iesīkstējuši uzskati, kādi tie ir Putinam. Vislielākās Krievijai draudošās briesmas ir depopulācija. Putina laikā Krievijas iedzīvotāju skaits sarucis par trīsarpus miljoniem cilvēku. Nav iespējams kontrolēt tik milzīgu teritoriju, ja cilvēku skaits iet mazumā. Šis process skar visupirms Sibīriju un Tālos Austrumus. Tur vienkārši nav, kam dzīvot. Ja Krievija neķersies pie efektīvas migrācijas politikas, ja netiks izbeigta ksenofobiskā politika, valstij nav perspektīvas. Un tas patiešām ir Krievijas valstiskuma un suverenitātes, arī teritoriālās integritātes galvenais apdraudējums. Ienaidnieka meklēšanai Rietumos nav nekā kopīga ar reālo dzīvi. Varu pateikt, ar ko Krievija radikāli atšķiras no Latvijas — mēs esam izvēlējušies pamatos atšķirīgu attīstības stratēģiju. Latvijas stratēģija — tā ir Eiropa, demokrātija un sociāla tirgus ekonomika. Krievijas stratēģija — tas ir autoritārisms un Latīņamerikas tipa kapitālisms. Tāpēc runa ir par atšķirībām pamatvērtībās, un tas traucē saprašanos. Krievu paruna māca, ka diviem lāčiem vienā midzenī nesadzīvot. Putins bija monarhs, tagad ir saimniecības vadītājs. Viņš negrib ar to nodarboties, tāpēc valdības sēdes būs reizi mēnesī. Viņš gribētu tādu statusu, kāds ir valsts vadītājam, tikai nekas no tā nesanāks. Putinam un Medvedevam neizbēgami būs jācīkstas, un es domāju, ka Medvedevs būs uzvarētājs. *** - Pirms politiskās karjeras sākuma Boriss Ņemcovs, Gorkijas Valsts universitātes Radiofizikas fakultātes absolvents, strādāja teorētiskās fizikas un astrofizikas jomā. Aktīvu politisko karjeru sāka jau 80.gadu beigās, cīnīdamies pret plāniem būvēt Ņižņijnovgorodā ar atomenerģiju darbināmu katlumāju. - 1990.gadā viņš tika ievēlēts par KPFSR Augstākās padomes deputātu. - Deviņdesmitajos gados viņš ir spilgts gubernators, kurš četras reizes ieguvis balsu vairākumu vēlēšanās Ņižņijnovgorodas apgabalā. - 1997., 1998.gadā strādājis par Krievijas valdības vicepremjeru, par kurināmā un enerģētikas ministru, šādā statusā sācis ļoti svarīgas sistēmiskas ekonomiskās reformas. - Daudzi no viņa ierosinātajiem pārveidojumiem, kuru mērķis bija padarīt Krieviju par mūsdienīgu demokrātisku valsti ar efektīvu ekonomiku, tika likti 2000.gada valsts sociāli ekonomiskās attīstības programmas pamatos, taču prezidents Putins šīs programmas realizāciju izgāza. - No 2000. līdz 2003.gadam B.Ņemcovs vadīja demokrātisko partiju Labējo spēku savienība un tāda paša nosaukuma frakciju Valsts domē. 2004.gadā, neiekļuvis nākamā sasaukuma Valsts domē, viņš aizgāja no politikas, tomēr 2007. gadā skaļi atgriezās kā viens no Labējo spēku savienības priekšvēlēšanu saraksta līderiem. - Dumpinieka grēksūdze ir B.Ņemcova trešā grāmata. Viņš dalās domās par sarežģītu Krievijas vēstures posmu, atskatās uz savas karjeras ceļu, vērtē un salīdzina Borisa Jeļcina un Vladimira Putina darbības stilu un rīcības cēloņus. No izdevniecības Nordik mājaslapas internetā