Ja jūs būtu nevis opozīcijas Saeimas deputāts, bet ārlietu ministrs, vai jūsu viedoklis par konfliktu Gruzijā būtu tāds pats?
Viedoklis man noteikti būtu tāds pats. Jautājums, protams, ir par to, vai ārlietu ministrs var atļauties pateikt tik skaļi to, ko var atļauties pateikt deputāts. Domāju, ka Ārlietu ministrija kopumā strādāja labi. Ministrijā ir pietiekoši daudz Latvijas patriotu un eiropeiski domājošu cilvēku. Vienīgais, kas mani neapmierināja, ka diemžēl mēs Saeimā samērā vēlu pieņēmām deklarāciju par agresiju pret Gruziju. Tādā situācijā mūsu Valsts prezidentam nevajadzēja atrasties Pekinā, bet būt kopā ar pārējiem prezidentiem Tbilisi. Pēc protokola redzam, ka vienai valstij ir zemāks pārstāvniecības līmenis. Manuprāt, prezidentam pēc referenduma nevajadzēja doties uz Pekinu. Ir pietiekami daudz lietas, ko darīt šeit uz vietas un mēs nokļuvām starptautiskā situācijā ar kara krīzi. Prezidentam vajadzēja būt savā valstī.
Kāpēc Valsts prezidentam referenduma dēļ vajadzēja atteikties no brauciena uz Pekinu?
Valsts prezidents sasauca ārkārtas sēdi pāris stundas pirms došanās uz Pekinu un mums nebija iespējas ne diskutēt, ne tālāk šo jautājumu plānot politiskā līmenī. Tā bija tikai tāda atrādīšanās sabiedrībai.
Kā jūs vērtējat to, ka prezidents netikās ar partijām, lai gan sākotnēji bija to iecerējis?
Tas kārtējo reizi rada neizpratni par pozīciju. Ja mēs plānojām šāda veida tikšanos, lai paustu savu viedokli, tad, — ja tā nenotiek, tas liek apšaubīt domas un politiskā virziena stabilitāti un noturību.
Kādus secinājumus Saeimai un valdošajai elitei vajadzēja izdarīt pēc tam, kad vairāk nekā 608 000 pilsoņu bija nobalsojuši par Satversmes grozījumiem? Vai šis iespaidīgais skaitlis ir ko mainījis politiskajā vidē?
To mēs redzēsim tuvākā pusgada laikā. Taču pat, ja formāli skaitās, ka referendums ir izgāzies, pēc būtības tas ir noticis. Ja netiks pieņemti šādi, vai līdzīgi labojumi, kas apmierina sabiedrību, tad tas vēl vairāk padziļinās krīzi. Es tiešām ticu, ka sabiedriskā spiediena rezultātā mēs — tie, kas piedalījās pirmajā referendumā, — esam uzvarējuši, jo šie grozījumi, kas palielinās sabiedrības kontroli pār partijām, ir ceļā. Tiem ir jābūt ceļā. Mums nav citas iespējas, lai nostiprinātu savu demokrātiju.
Nedēļas nogalē būs referendums par pensiju likuma grozījumiem. Vai no tā varēja izvairīties?
Tā jautājums par sociālo vienlīdzību valstī, par demokrātisko stabilitāti netika ņemts vērā ļoti ilgu laiku. Tāpēc mēs esam nonākuši līdz šim referendumam. Ja valdošā koalīcija būtu ātrāk ieklausījusies sabiedrības viedoklī, ka mums vajag veicināt demokrātisko atbildību, sociālo vienlīdzību, šie abi referendumi nenotiktu. Taču valdošā koalīcija tā vietā, lai ieklausītos sabiedrības viedoklī, patiesībā izdomāja simts un vienu tehnisku šķērsli, lai traucētu sabiedrībai piedalīties politiskajos procesos. Tas neliecina par pareizu izpratni par demokrātiju. Neatkarīgi no tā, vai tu esi pozīcijā, vai opozīcijā, tev ir jāapsveic sabiedrības mēģinājumi līdzdarboties, nevis jāizvairās, vai nu ar notariālām iemaksām, vai ar referenduma laiku samudžināšanu. Par attieksmi valdošā koalīcija arī tika sodīta.
Koalīcijas politiķi jau izteikušies, ka pozitīva pensiju likuma grozījumu referenduma gadījumā, valdība nav spējīga sagatavot nākamā gada budžetu un tad, lai nāk Aigars Štokenbergs un parāda, ko tādā situācijā var darīt. Jūs labi apzināties, ka tuvākajā laikā nebūs jāvada valdība.
Mums ir pietiekami labi izstrādāti ekonomiskas dabas piedāvājumi, lai mēs spētu šajos krīzes apstākļos gan risināt jautājumu, kā iziet no šīs krīzes, gan risināt sociālas dabas jautājumus. Tie piedāvājumi, ko iesnieguši mūsu cilvēki, ir par nodokļu reformām, par nodokļu samazinājumu maziem un vidējiem uzņēmumiem, par darbaspēka nodokli, par attieksmi pret birokrātiju un ierēdniecību. Viens no mūsu principiem ir mazāka pārvalde. Mums pašlaik ir vislielākā pārvalde Baltijas valstīs. Tas ir jautājums par aplokšņu algām. Ja valdošā koalīcija saka, ka viņa to nevar izdarīt, tad mēs tam neticam, jo daudzus no šiem aspektiem, ko agrāk esam piedāvājuši, valdība jau sāk integrēt un izteikt kā savus piedāvājumus. Šis referendums ir spiediens valdībai kvalitatīvāk domāt. Ja viņa patiešām tic, ka to nevar izdarīt, tad, lai viņi iet projām un nāks citi. Mums ir ko piedāvāt un mēs esam gatavi palīdzēt — lai viņi atzīst, ka mūsu piedāvājumi ir derīgi un īstenosim tos.
Ja viņi ietu projām, kas nāktu vietā?
Es negribu te spekulēt ar iešanu projām. Esmu pārliecināts, ka viņi to var izdarīt, jo valdošās partijas to pašu teica arī par pirmo referendumu — ja tauta nobalsos par to, ka var atlaist Saeimu, tad sāksies haoss. Tā ir vienkārši tautas baidīšana. Es nedomāju, ka šī valdība atkāpsies, ja referendums tiks vinnēts. Viņiem vienkārši nāksies atrast veidu, kā ņemt vērā šī referenduma iznākumu. Ja šī valdība kritīs, tad ne jau tautas spiediena rezultātā, bet tāpēc, ka pašas koalīcijas partijas nebūs spējīgas savā starpā sadalīt šo gardo kumosu.
Vairākos laikrakstos publicēta politiskā reklāma par sociāli liberālas partijas Sabiedrība citai politikai dibināšanu, izsakot aicinājumu tai pievienoties. Kāpēc sociāli liberāla partija?
Tie ir divi aspekti, par kuriem esam norūpējušies. Tām ir jābūt politiski konceptuālām prioritātēm tuvākajos gados. Sociālais jautājums nozīmē sabiedrības vienlīdzību, ekonomisko izaugsmi, vidusšķiras veidošanu, nabadzības novēršanu, jo mums ir pārāk daudz nabadzīgu cilvēku priekš Eiropas valsts. Liberāla tāpēc, ka liela daļa mūsu biedru ir jaunākās paaudzes cilvēku. Liberālais saistās ar cilvēktiesībām, ar indivīda vērtībām, ar iespējām, ar brīvībām. Tas daudzām iepriekšējām partijām īsti nav bijis skaidrs. Tāpēc mēs arī būsim sociāli liberālas orientācijas partija.
Kāpēc jūs partiju veidojat, publiski aicinot tai pievienoties?
Mēs gribam izmantot visas iespējas un tiem, kas sēž mājās un kaut kādu iemeslu dēļ ir noguruši no politikas, pateikt, lai saņemas un nāk un kaut ko paši arī dara. Neviens cits jau nedarīs, ja mēs paši nedarīsim. Cilvēki, kas domā, ka sociālās, liberālās problēmas, vai eiropeisku vērtību koncepcijas pie mums nav pietiekami politikā pārstāvētas, lai nāk pie mums.
Cik jau ir atnākuši? Jūsu paziņojumā teikts, ka iniciatīvas grupā ir 203 cilvēki, kas ir partijas dibināšanai nepieciešamais skaits ar trīs rezerves balsīm.
Domāju, ka 40 jauni biedri ir atnākuši. Mums vēl ir tikšanās Jūrmalā, mēs braucam uz Valmieru. Mums būs pietiekami daudz biedru, lai mēs varētu normāli startēt visa veida velēšanās valstī.
Vai jūs startēsiet Eiropas Parlamenta vēlēšanās?
Nē.
Kādā grupā Eiropas Parlamentā veiksmes gadījumā jūsu partija strādātu?
Tautas partijas grupā, jo tā ir lielākā, spēcīgākā un mums ar viņiem ir bijušas pārrunas par mūsu ideoloģiskajām nostādnēm, par principiem. Mums nav nekādu pretrunu.
Kas septembrī partijas dibināšanas kongresā būs priekšsēdētāja kandidāti?
Kā biedri izlems, tā būs.
Kādas ir jūsu personīgās domas?
Neesmu vēl par šo jautājumu domājis, bet man personīgi gribētos redzēt vienu no diviem cilvēkiem — vai nu Aigars Štokenbergs, vai Gatis Kokins. Sevišķi man gribētos runāt par Gati Kokinu. Viņš ir ļoti daudz izdarījis gan pensiju referenduma sakarā, mūsu ekonomiskās programmas veidošanā. Viņam ir ļoti lielas darbaspējas un viņš ir jauns cilvēks politikā. Es būtu ļoti priecīgs viņu redzēt, ja ne par priekšsēdētāju, tad noteikti jaunās partijas valdē.
Cik daudz Jurģis Liepnieks ir izdarījis partijas labā?
Jurģis Liepnieks ir viens no Latvijā atpazīstamākajiem PR speciālistiem un es būtu bijis priecīgs, ja viņš būtu izdarījis vairāk.
Pēdējās aptaujas neliecina, ka jaunajiem un topošajiem spēkiem būtu liels sabiedrības atbalsts. Vai šī šķelšanās nebija kļūda?
Domāju, ka šie cipari mainīsies, kad kļūsim par partiju, kas pagaidām mēs neesam. Mums visiem gribas redzēt vienotāku politiku un vienotāku sabiedrību, bet, kad nonākam līdz konkrētu jautājumu risināšanai, diemžēl viens no otra atšķiramies. Esam pārliecināti, ka nākamajā Saeimā, ja būsim nopietni pārstāvēti, mēs varēsim ļoti labi sadarboties gan ar Sandru Kalnieti, gan ar Jauno laiku. Tie ir pirmie mūsu iespējamie partneri nākotnes politikā. Tajā pašā laikā mums ir atšķirīgas prioritātes. Ja Kalniete savā partijā uzsver, ka ir būtiski runāt par patriotismu, mēs vairāk redzam sociāli liberālos aspektus. Ja mēs nespēsim pārvarēt nabadzību valstī, tad mums nebūs vispār, kas politikā piedalās, jo cilvēki visu laiku veltīs, lai uzturētu savas ģimenes. Tā ir tā mūsu atšķirība. Savukārt Jaunais laiks ir koncentrējies tikai uz vienu lietu — uz korupciju. Protams, tagad viņi mēģina šīs lietas paplašināt, bet mēs jau tur esam priekšā.
Vai, jūsuprāt, Vaira Vīķe – Freiberga nāks politikā? Un, ja viņa nāks, tad, kādas izredzes ir jums Saeimā iegūt šo nopietno pārstāvniecību?
Tas ir jautājums, pēc kādiem apsvērumiem vadīsies pati Vaira Vīķe Freiberga. Viņa kā harismatisks cilvēks varētu piesaistīt savai organizācijai daudzus politiķus, bet arī viņai tad būtu jāuzdod jautājums, vai viņa grib vēl vairāk veicināt šāda veida politisko sašķeltību, vai arī viņa ir gatava piebiedroties, atbalstīt kādu no esošajām opozīcijas partijām. Jaunu partiju uzbūvēt nav viegli nevienam.
Tad, kāpēc jūs tomēr izšķīrāties to darīt?
Tāpēc, ka mēs zinām, ko mēs gribam panākt un mums ir, ko pateikt.
Vai nenožēlojat, ka aizgājāt no Tautas partijas? Kas bija pēdējais piliens?
Nē. Nenožēloju. Tas galvenais iemesls, ka es nevēlos būt politikā, partijā, vai kaut kur citur dzīvē marionete kāda cita rokās. Domāju, ka Tautas partijas vadība bija kaut kādā veidā pārpratusi šo manu lomu partijā.
Gundars Bērziņš savulaik teica, ka jūs esat partijas uzlecošā zvaigzne.
Ja Tautas partija negribētu manipulēt ar daudziem saviem biedriem, ļautu viņiem izpausties, strādāt priekš valsts un dot valstij to, ko viņi spēj, tad varbūt šī partija būtu ar daudz lielāku nākotni, nekā pašlaik.
Vai Tautas partija ir to sapratusi?
To ir grūti pateikt, jo nepiedalos viņu iekšējās diskusijās. Taču, ņemot vērā, kā viņi reaģē uz referendumiem, uz politisko situāciju valstī, man šķiet, ka viņiem ir problēmas to saprast un viņiem arī nav cilvēku resursu.
Toties Tautas partijai ir spēcīgas reģionālās nodaļas un nostiprināta struktūra visā Latvijā.
Šīs reģionālās nodaļas turas uz vienu vienkāršu lietu — uz Tautas partijas naudu. Ja nebūtu partijas naudas, puse no reģionālajām nodaļām būtu mēneša laikā aizgājuši no šīs partijas. Finansiāli šī partija līdz šim ir spēcīga. Ja mēs gribam, lai valstī tauta kontrolē politisko situāciju, vai vismaz kontrolē vairāk, tad viena lieta ir izdarīt grozījumus Satversmē. Otra lieta — mainīt partiju finansēšanas noteikumus. Esmu pārliecināts, ka mums ir jāiet pa to pašu ceļu, pa kuru ir aizgājušas visas Eiropas demokrātiskās valstis — mums ir jāatrod kaut kāda iespēja no budžeta finansēt partijas, jo tas liks tām būt atbildīgākām sabiedrības priekšā, nevis viena, divu, vai trīs cilvēku priekšā.
Jūsu topošā partija arī turas uz atsevišķiem finansiāli labi nodrošinātiem cilvēkiem.
Mēs turamies uz saviem cilvēkiem un saviem līdzekļiem, bet mums nav nekāda atkarība ne no viena Latvijas oligarha, ne no viena cilvēka ar izteikti lielām interesēm, vai iespējām Latvijas politikā un ekonomikā.
Vai jūs redzat Tautas partiju kā sabiedroto nākamajā Saeimā?
Tas ir atkarīgs no Tautas partijas uzvedības un no Tautas partijas veiksmes nākamajās vēlēšanās.
Kuram šīs vēlēšanas būs veiksmīgākas — jums, vai Tautas partijai?
Tas būs atkarīgs no tā, vai sabiedrība gribēs pamosties un kaut ko mainīt savā valstī. Ja sabiedrība gribēs kaut ko mainīt un šeit redzēt ne tikai pēc formas, bet arī pēc satura vienu normālu, eiropeisku un stabilu valsti, tad mēs uzvarēsim.