Patriotisms nav politiska prece, ko pērk un pārdod par izdevīgāko cenu

Jums taisnība, ka patriotisms nav prece, bet Jūs piemirsāt pieminēt, ka pie mums tas bieži vien tiek izmantots kā maksāšanas līdzeklis. Neviens nekļūs patriotiskāks , ja tam nāksies savu pārliecību formāli eksponēt. Tas ir kā karogi pie skolām un tautas simbolu demonstrēšana. Patiesam patriotam nav svarīgi to kādam darīt zināmu, viņš nav mazāk patriots staigādams amerikāņu biksēs. Toties atrodami cik tik uziet bāleliņi tautas tērpos , kas vicinot Latvijas karodziņu, ciniski to apzog.

" Ir jārada interese un cieņa pret dzimto vietu, spēja just līdzi un censties darboties tās labā." Kam tas ir jādara? Kas to darīs? Neviens? Visi? Tas ir tik vispārīgi. Es gribētu sākt no nulles. Pieņemt, ka to nedarīs neviens - ne skolotājs, ne ģimene, ne sabiedrība, tāpēc tas ir jādara man pašai un tūlīt. Es nezinu, kas manī ir iedēstījis šo sēklu, bet es mīlu Latviju. Un es ļoti ticu, ka mēs visi, daudzmaz normāli domājoši to mīlam šodien, tādu, kāda tā ir, negaidot, kad Latvija kļūs bagāta, vēlīga, spēcīga, jo tādu Latviju mīlēt nebūs nekāda māksla. Bet vai tā būs mīlestība?

Tu esi sirdsapziņas kultūras cilvēks un patriots. Kaut vairāk būtu tādu kā tu! :)

Vai tas jaunais cilvēks tev parādīja pasi, kur bija ierakstīts "vohomurkas dēls"? Dikten jau nu nezolīdi ir runāt par notikumiem, par kuriem tu nezini, kas tie par cilvēkiem. Tāpēc nerodas man par tevi labs iespaids, jo atkal redzu, ka viens cilvēks grib vispārināt visu par visiem. Un par skolotājiem - prasti ļaudis ir visur: gan starp bomžiem un sētniekiem, gan starp skolotājiem un prezidentiem - gluži tāpat kā inteleģenti cilvēki arī ir visur. Un ābeces patiesība, ka inteleģenci jau nenosaka diplomu un "glaunu" amatu skaits! P.S. Psiholoģijā pastāv šāds jēdziens: sirdsapziņas kultūra un kauna kultūra. Ar kultūru tiek saprasta sabiedrība, tās modelis, bet sirdsapziņas kultūra nozīmēto, ka cilvēkā ir pašcenzūra, kas viņam neļauj, piemēram, mēslot mežā, kur to neviens konkrētajā brīdī neredz, kamēr kauna kultūras cilvēks bez sirdsapziņas pārmetumiem to mierīgi darīs, jo nav kas viņu pieķer un uzliek maksāt sodu. Es pats jūtos komfortablāk, ja sirdsapziņas kultūras cilvēki ir man apkārt, un atkārtoju - cenšos nekad savu personīgo sirdsapziņu nenoklusināt un "nepāraudzināt" par ''..nav pieķerts, nav zaglis.." piekritēju. Gribētos cerēt, ka saprati, ko tiku ar savu sakāmo domājis...'

Paldies, Ilze par lielisko rakstu!

Piekrītu "vohomurkai ". Skumji noskatīties, ka cilvēki kļuvuši viens otram vienaldzīgi, sevišķi tas izpaužas satiksmes līdzekļos. Es saprotu, ka tas jaunietis ir par naudiņu nopircis biļeti, ka viņš skrien no vienas nodarbības uz otru, ka vakarā vēl gribas patusēt un, protams, ļoti negribas dot vietu kādam vecākam cilvēkam, un, ja kāds arī iedod to vietu, izskatās, ka viņš tā kā sakaunējies. Tāda ir audzināšana gan ģimenē, gan skolā. Droši, ka mani tagad bariņš norējēju apsmies, bet pat mājās klausoties mūsu himnu es slienos kājās, jo tā ir lūgsna Dievam par mūsu valsti un pateicība maniem vecākiem un vecvecākiem ( abi vectēvi bija strēlnieki).

Skumji par mūsu skolotājām. Bija iespēja piedalīties skolu direktoru sanāksmē-aizgāju-kaut kāds vārdos neizsakāms prastums vai atpalicība vai nabadzība tur bija. It kā nebija bet bija.

Kur ta tavi audzināmie pazūd? ne cepuri noņem, ne vietu dod vecākam. Vakar braucu uz Rīgu, sēž jaunietis un acis nekustina, ka es sieviete un ļoti gados stāvu 40 minūtes viņam blakus. Nevajag visu sastīvināt, pasākums pie ugunskura ir publisks pasākums un himnu noteikti var dziedāt. Jau pati himnas dziedāšana ir cieņas izrādīšana. Likums reglamentē ļoti formālus pasākumus

Redzi, tā ir katra paša darīšana: ja tu un tavi bērni uzskatāt, ka tādējādi esat baigi "apspiesti" un "antihumāni iegrožoti", tad tā ir jūsu darīšana. Es esmu tā audzināts un tāpat audzinu abus dēlus, ka ar piecelšanos izrādu godu valstij un sev pašam kā šīs valsts pilsonim. To es uztveru par normu gluži kā citas tamlīdzīgas normas: ka ejot baznīcā un sēžoties pie galda jānoņem cepure, ka jāsveicina pat ļoti attāli paziņas/kaimiņi/kolēģi u.c., kurus, varbūt, nejauši sastopu ikdienas gaitās, ka nav jābaidās nevienam pateikt paldies par visnenozīmīgākajām lietām - vienkārši tāpat, lai cilvēkam laba oma paliek, ka jāizrāda cieņa sievietei un sirmgalvim - un vispār visiem (vīriešiem/jauniem/veseliem un neveseliem utt.) un tamlīdzīgi. Tas viss nekādi nebojā manu dzīvi, bet gluži pretēji - dara vieglāku, jo cilvēki, domāju, ka uztver mani bez nepatikas - sak, atnāks tas nūģis un skābu ģīmi te rūgs. Un vispār - pastāv normas, kuras cilvēkam, protams, nav obigātas un bez kurām var iztikt, bet es labprāt pats tās cenšos ievērot un gribu, lai manu tuvinieku/draugu/paziņu lokā ir cilvēki kas tās ievēro (pieceļas, kad tiek atskaņota himna (arī citas valsts starp citu), nedara riebeklības, kad citi neredz, godā manus uzskatus un vērtības, pat, ja paši tiem nepiekrīt utt., utj.)

Par himnām. Mācoties zviedru valodas kursos kādā svinību reizē - laikam Ziemassvētku svinēšanā - kursabiedri no Krievijas sāka dziedāt Krievijas himnu, kas kā zināms pārņemta no PSRS. Es un lietuviete saskatījāmies un bez viena vārda piecēlāmies un atstājām telpu. To protesta sajūtu, kas uzvirmoja dvēselē nav iespējams aizmirst. Tā bija dīvaina situācija, jo krievietēm bija visas tiesības justies patriotiskām un mīlēt savu zemi un tās himnu, bet mums - Baltijas meitenēm šī dziesma bija kā duncis dvēselē.

Vai fiziski vesels cilvēks pārpūlēsies, ja, himnai atskanot, atraus sēžamvietu no beņķa?>>>>>>>>Lūk, tieši šādā stilā bērniem mācot patriotismu, atsit viņiem jebkādu vēlmi to just un izprast! No likuma par valsts himnu: 4.pants. (1) Latvijas valsts himna obligāti izpildāma: 1) paceļot Latvijas valsts karogu valsts un pašvaldību iestāžu rīkoto pasākumu laikā; 2) atklājot svinīgus pasākumus, kas veltīti likumā noteiktajām Latvijas Republikas svētku un atceres dienām; 3) sagaidot un pavadot citu valstu un valdību vadītājus, kuri ierodas Latvijā oficiālā vizītē; 4) katru dienu, uzsākot valsts televīzijas un radio raidījumu programmu. (2) Latvijas valsts himnu var izpildīt arī citu sabiedrisku pasākumu laikā, nodrošinot svinīgus apstākļus. 5.pants. Sabiedriskos pasākumos Latvijas valsts himnas izpildījuma laikā klātesošie stāv kājās, vīrieši noņem cepures, bet personas valsts formas tērpos rīkojas saskaņā ar dienesta reglamentu. P.S. Himna "neatskanēja." Dziesmas dziedājām ģitāras pavadībā sēžot zālītē ap ugunskuru. Ir jautājums: vai sēdēšana tumsā pie ugunskura ir sabiedrisks pasākums

Paldies raksta autorei par atgādinājumu. Domāju, ka līdzās audzināšanai ģimenē, ļoti svarīga ir literatūras skolotāja, kas mūsu valstī parasti ir sievietes. Viņu rokās ir jaunā sabiedrības dalībnieka dvēseles un intelekta veidošana. Cilvēka emocionalitātei ir daudz lielāka nozīme, kā to redzam caur visu izglītības racionalitātes režģi. Paldies Elzzai par piemēru no latviešu attieksmēm...tā ir apbrīnojama, neredzēt mežu aiz kokiem. Himnu dziedāt no sirds var arī guļot. Galvenais, lai no sirds un patiesi....latviešiem tā ir arī lūgšana.

Ja patriotisms ir valsts mīlestība, tad politiķim tas jābūt "pienākums" Nr viens. Kā tad politiķis var strādāt, ja viņš nemīl savu valsti, tad jau viņš ir nodevējs?