līdz 2007.gadam būtu nevis aptaukojusies, bet gan strādājusi, lai ieviestu eiro, tāpat kā Slovākija un Slovēnija, mums noteikti nebūtu nepieciešams ne 7,5 miljardu eiro aizdevums, ne Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) aizbildniecība.
Tomēr nestabilitāte skar arī daudzas citas valstis: gan Igauniju un Lietuvu, gan Poliju, Ungāriju un Čehiju, pat bagāto Dāniju. Visās pieņemas spēkā vēlme pēc iespējas ātri iestāties eirozonā. Pagājušajā svētdienā Eiropas Savienības līderu sanāksmē Ungārijas premjerministrs publiski aicināja atvieglot un paātrināt eiro uzņemšanas procedūras Austrumeiropas valstīm.
Diemžēl Latvijas iespējas negaidīti saņemt uzaicinājumu iestāties šajā ekskluzīvajā klubiņā šogad vai nākamgad ir tuvu nullei. Pirms dažiem gadiem mums problēma bija tikai pārāk augstā inflācija, tagad uzradies arī budžeta deficīts, kurš šogad labākajā gadījumā būs 5%, nozīmīgi pārsniedzot iestājai noteikto 3% maksimumu. Ja eirozona uzņemtu Latviju šādā finanšu stāvokli, tas radītu šaubas par pašu vienoto valūtu, un mums nav nepieciešams pievienoties novājinātai eirozonai. Patlaban Latvijai piestāv kāda jokdara reiz teiktais: es negribētu iestāties tādā klubā, kas mani uzņemtu par biedru.
Tomēr iestāšanās eiro ir izvirzīts kā galamērķis ar SVF un Eiropas Komisiju parakstītajos memorandos par Latvijas finanšu sistēmas stabilizāciju. Pretstatā trekno gadu slinkumam un bezatbildība tagad krīzes apstākļos Latvijai šis mērķis ir jāuztver ļoti nopietni, jo, tikai izpildot kritērijus un pievienojoties eiro, mēs nodrošināsim gan iekšējās finanšu sistēmas stabilitāti un ilgtspēju, gan pasargāsimies no ārējiem draudiem valūtai. Tāpēc ir apsveicami, ka vakar Latvijas Darba devēju konfederācija atbalstīja pēc iespējas ātru Latvijas pievienošanos eirozonai. Kā saprot uzņēmēji, tas ļautu ilgtermiņā nodrošināt stabilu biznesa vidi un Latvijas uzņēmumu konkurētspēju. Tā ir izeja no krīzes, un ātrais ceļš uz šo mērķi ir sekmīga SVF programmas izpilde.