Cilvēkiem šķiet nesaprotami, kāpēc ASV nodokļu maksātājiem būtu jāglābj baņķieri, kuri ar zelta lāpstām izrakuši finanšu bedri, saņemdami miljoniem vērtas prēmijas par gatavību uzņemties milzīgus, bezatbildīgus riskus. Kongresmeņi, kurus draudi pēc piecām nedēļām zaudēt mandātu satrauc vairāk nekā biedējošā ASV finansiālā perspektīva nākamajos desmit gados, nolēma sekot baņķieru piemēram: "Lecam bedrē, lecam bedrē, redzēs, kas mūs ārā vilks."
Kongresa balsojums būtiski sašūpoja ASV fondu tirgus — Standard & Poor"s indekss piedzīvoja vēsturē lielāko kritumu absolūtos skaitļos un lielāko pēdējos divdesmit gados procentuāli. Taču ASV finanšu ministra vārdā nosauktais Paulsona plāns nebija domāts, lai paglābtu akciju tirgus no lejupslīdes. Tā mērķis bija izglābt pasaules finanšu sistēmu no iziršanas.
Šīs krīzes ļaunuma sakne ir "ieķīlātās parādu obligācijas" (collateralized debt obligations vai CDO) un no tām atvasinātie vērtspapīri — "derivatīvi", kuros sapīti daudzi dažādi hipotekārie kredīti. Krītošās mājokļu cenas un augošais mājsaimniecību skaits, kuras nespēj segt ikmēneša maksājumus par savu nekustamā īpašuma burbuļa laikā pirkto mājas vai dzīvokļi, ir padarījis šo "vērtspapīru" cenu tik nenosākamu, ka jāsāk šaubīties par daudzu to turētāju maksātspēju. Bažas, ka stāvoklis šajās kompānijās varētu būt daudz ļaunāks nekā publiski zināms, sākās jau gada sākumā un pastiprinājās pēc Ņujorkas investīciju bankas Bear Stearns piespiedu pārdošanas martā. Taču pēc 158 gadus vecās investīciju bankas Lehman Brothers bankrota 15.septembrī un milzīgās apdrošināšanas firmas AIG nacionalizācijas nākamajā dienā finanšu tirgus dalībnieku savstarpējā uzticība pilnībā izgaisa. Pavelkot CDO un derivatīvu diedziņus, pēkšņi izrisa gan Bears, gan Lehman, gan AIG smalkie uzvalki, un ne tikai paši finanšu karaļi pēkšņi izrādījās pliki, bet tas pats liktenis draudēja jebkuram uzņēmumam, kuram tie bija parādā naudu.
Modernā kapitālistiskā sistēma funkcionē, lielā mērā pateicoties banku un uzņēmumu spējai ātri un efektīvi aizņemties naudu, ne tikai lai segtu ilgtermiņa investīcijas, bet arī lai izlīdzinātu savu naudas plūsmu un segtu īstermiņa vajadzības. Bankas nemitīgi viena otrai aizdod naudu, pat tikai uz vienu dienu. Procenti, kurus tās prasa par šiem visīsākā termiņa aizdevumiem, ir pamats finanšu rādītājam, kurš pazīstams arī daudziem Latvijas kredītņēmējiem: LIBOR — London InterBank Offered Rate jeb Londonas starpbanku kreditēšanas likme. Jo vairāk bankas prasa par šiem savstarpējiem īstermiņa aizdevumiem, jo augstāks šis rādītājs. Otrdien tas bija sasniedzis līdz šim neredzētu līmeni — 6,88% aizdevumiem dolāros. Stabilās bankas ar naudas rezervēm (ir arī tādas!) baidās aizdot, vājām jāmaksā milzīgi procenti, lai turpinātu funkcionēt. Kā ziņu aģentūrai Bloomberg teica kāds vācu finanšu analītiķis: "Naudas tirgi ir pavisam sabrukuši, vispār nenotiek vairs tirgošanās… Vienīgie, kas piegādā naudu tirgiem, ir centrālās bankas, neviens cits naudu neaizdod." Un arī tā nauda ir neticami dārga: otrdien Eiropas Centrālā banka izsolīja dolārus, kuru aizdevumu likme bija 11%.
Vārds "kredīts" nāk no latīņu vārda credere — ticēt. Ja nav ticības darījumu partnerim, tad nebūs gatavības viņam aizdot naudu. Šobrīd savstarpējā uzticēšanās ir pilnīgi sabrukusi, un līdz ar to draud sabrukt visa sarežģītā savstarpējā kreditēšanas — uzticēšanās un aizdošanas — sistēma, bez kuras moderna kapitālistiska sistēma nevar funkcionēt. Paulsona plāna izstrādātāji cerēja, ka, sākot uzpirkt CDO un derivatīvus, ASV valdība varēs nostabilizēt šo vērtspapīru cenu un līdz ar to atjaunot uzticību krīzes skartajām bankām un citām finanšu institūcijām. Pēc Kongresa balsojuma mums visiem jācer, ka ASV valdība un Kongress tomēr tuvākajā laikā spēs atrast kopīgu risinājumu, jo pat visas pasaules ekonomiski spēcīgāko valstu centrālās bankas nevarēs mūžīgi nodrošināt finanšu sistēmas naudas apriti, ja pārējie tirgus dalībnieki savu naudu nelaidīs apgrozībā. Nespēja aizņemties īstermiņa naudu un augošas kredītlikmes var izraisīt aizvien vairāk bankrotu, un — jo dziļākā bedrē slīdēs pasaules ekonomika, jo grūtāk būs to atkal izvilkt ārā.
Latvijas valdība un iedzīvotāji šo situāciju ietekmēt nevar, taču mēs varam izvairīties no kārdinājuma sekot Volstrītas baņķieru vai Kongresa republikāņu piemēram un ielēkt vēl dziļāk treknajos gados izraktajā bedrītē, bērnišķīgi iedomādamies, ka gan jau kāds mūs pēc tam izvilks ārā. Valdībai un Saeimai ir jāapzinās, ka gaidāmais gads būs vēl skarbāks, nekā viņi patlaban domā, un ka aizņemties naudu būs grūti un dārgi. Ja 2009.gada budžets nebūs ar skaudru skatu uz reālo situāciju; ja Zemnieku savienības priekšsēdētājs deficītmīlis Augusts Brigmanis un viņa sekotāji iedomāsies, ka viņu šogad solītās algas nākamgad visiem kritīs makā tikai tāpēc, ka bezatbildīgi deputāti piespiedīs pogu un iebalsos kādu nereālu skaitli budžetā, tad jāatgādina — nemaz nebija tik sen tie laiki, kad valdība algas un pensijas izmaksāja ar kavēšanos.